Visu mūžu kustībā .”Kursas laiks”, 2020.gada 9.jūlijā

Dace Ezera, Foto no Zitas Valkas arhīva

Liepājniece Zita Valka vienmēr ir bijis kustīgs bērns un viņai dzīvē izdevies realizēt savu vēlmi- dejot. Tas ir hobijs un profesija reizē. Bet Zita neapstājas pie paveiktā- garīgi izglītojas pie daudziem skolotājiem, jo deja bez dvēseles, bez filozofijas nav nekas. Zitas skolotāja ir arī mūsu slavenā tautiete, dejotāja Vija Vētra, kura savos 97 gados vēl dejo. Paralēli dejām, Zita nodarbojas ar jogu, praktizē vēdiskās zināšanas, darina rotaslietas un vēl ir lektore Liepājas Universitātē, deju un jogas pasniedzēja Liepājas Bērnu un jauniešu centrā. Jābrīnās, kur viņa tam visam rod laiku- ar 24 stundām diennaktī ir par maz!

Lokana ir, vediet bērnu šurp! 

„Es esmu ar saknēm Liepājā- riktīga kurzemniece. Bērnībā mamma aizveda mani uz Liepājas E. Melngaiļa mūzikas vidusskolu mācīties spēlēt klavieres. Es vienu gadu nomācījos, bet nevarēju izturēt vienmuļo sēdēšanu. Mamma nāk no veikala, skatās cauri logam – un redz manas kājas gaisā ,bērns stāv uz rokām. Viņai bija pazīstama tolaik slavenā mākslas vingrošanas trenere Ausma Lēmane – tagad jau Aizsaulē. Pārbaudīja mani turpat uz ielas stūra- lokana ir, vediet šurp to bērnu. Es biju tik laimīga, ka pārgāju no mūzikas skolas uz sporta skolu-mākslas vingrošanas nodaļu,” sākotni ieskicē Zita un saka, ka viņai gan patīkot mūzika, ir uzaugusi pie klasiskās mūzikas , jo tolaik mākslas vingrošanā izmantoja pārsvarā klasisko mūziku. Pie treneres Lēmanes viss sācies, kad tagadējai pieredzējušajai dejotājai bija 8 gadi un meitenei ļoti labi gājis. Pie baleta mākslinieka ,horeogrāfa Leona Brunava divus gadus tika apgūti klasiskās dejas pamati. „Atceros, ka es tā centos un gribēju dejot tikpat labi kā lielās meitenes, par katru cenu. Es gribēju dejot līdzīgi kā Mahmuds Esambājevs-dažādu tautu dejas, kuru tajā tālajā padomju laikā biju redzējusi televīzijas pārraidēs. Esambājevs bija mans bērnības dienu dejas favorīts. Neizgāju no zāles ārā, kamēr es nebiju dabūjusi gatavu to, ko biju iedomājusies. Parasti gan bērni vienkārši nogurst un neiztur. Šodien jaunā paaudze ir citādāka un es neteiktu, ka ar plus zīmi. Ir veselības, uzmanības un psihes problēmas,” par mūsdienu jaunajiem izsakās Zita .Viņa ir sporta meistare mākslas vingrošanā un šo titulu jau ieguvusi četrpadsmit gados. Ilgu laiku, gadus septiņus bijusi Latvijas izlasē. Vingrojusi arī mācoties Latvijas Fizkultūras institūtā. „Mākslas vingrošana un deja iet paralēli – jebkurš, kas ir iemācījies Klasiskās dejas pamatus  var dejot dažādus stilu dejas. Attīstās koordinācija, smadzeņu darbība . Labam sportistam un dejotājam nepieciešama tāda kvalitāte kā pacietība ilgi darīt vienu lietu, kura parastam cilvēkam ar tendenci uz izklaidi var apnikt. Tādēļ profesionālajā sportā un dejā pastāv speciāla audzēkņu atlase. Sportisti parasti ir cilvēki, kuri grib būt pirmie, labākie, ir tendēti uz rezultātu. Bērnībā jau katrs bērns grib būt visskaistākais, vislabākais – man bija tāds velniņš iekšā . Tikai personībai nobriestot, konstatēju faktu, ka nebūt nav svarīgs rezultāts, kas ātri tiek aizmirsts, bet gan pats process, kuram ir patiesā nozīme personības rakstura veidošanā visa mūža garumā.
Zita uzskata, ka pati pēc dabas esot dejotāja un vienmēr tāda bijusi. Svarīga ir gan forma, gan skaistums un dvēseles iekšējā atvēršanās.
„Deja attīsta ne tikai fizisko ķermeni, bet arī domāšanu, koordināciju saistītu ar motoro intelektu, prasmi sakoordinēt savas ķermeņa daļas un mūzikas ritmu  smadzenēs. Tādiem cilvēkiem Alcheimera vai Parkinsona slimība un problēmas ar smadzenēm nedraud- ir pat zinātniski pētījumi,” zina stāstīt Zita .

 Vētra iemāca dejas filozofiju

Piecus gadus esmu bijusi arī aerobikas instruktore jeb fitnesa trenere, kā to tagad mēdz saukt. Kad padomjo varas dzelzs priekškars  krita un uz Latviju sāka braukt pasniedzēji no dažādām pasaules valstīm ,radās iespēja mācīties dažādu tautu deju sistēmas. Es sāku ar indiešu klasisko deju-bharat natyam stilā, tas bija mana mūža sapnis. Arī flamenko. Austrumu (arābu) dejas pieķēru klāt. Man patika tās, kurās vairāk filozofija. Pavadīju deju zālē katru nedēļas nogali 6-8 stundas. Man bija mazs bērns, un mamma Rita staigāja ar viņu pa Vecrīgu- es mazuli pielieku pie krūts, paēdināju un atkal skrēju uz savām dejām,” dejošanas mīlestībā atzīstas dzimusī kurzemniece. “Spēka mācībām un ģimenei pietika, jo tajā laikā es beidzot dabūju to, ko tik daudz gadus biju gaidījusi.” Zita saka, ka viņa šajā jomā ir piepildīts cilvēks, jo dzīvē izdevies apvienot sirdslietu ar profesiju. Un laimes izjūta iestājoties tajos mirkļos, kad šī prasme un zināšana ir vajadzīga vēl kādam ar ko viņa labprāt dalās.
„ Austrumu dejas ir ļoti dažādas- dejoju tā saucamo stilu, kas ir vairāk pielāgots skatuvei. Par austrumu dejas kultūrvēsturiskās izpratnes nepieciešamību esmu izstrādājusi zinātnisko rakstu, rakstījusi arī psiholoģijas žurnāliem . Es gan vairāk esmu praktiķis nekā rakstītājs. Es vēl dejoju flamenko, čigānu dejas mazlietiņ. Tad ir Indijas Bolivudas stila dejas- tās ir dejas no indiešu filmām- jautras, priecīgas, par mīlestību- koordinācijas un emocionalitātes ziņā mūsu mentalitātei sarežģītas,” dejotāja raksturo savas izpildītās dejas un piemetina, ka profesionālam dejotājam ir jābūt iedzimtai labai veselībai, plastiskam ķermenim un stipriem kauliem. Deju un tās stilu ir daudz un katrs var izvēlēties sev, savam vecumam  vispiemērotāko. „Mana skolotāja Vija Vētra vēl dejo 97 gados. Viņa ir unikāls gadījums dejas vēsturē. Vētra mani skolojusi tieši dejas filozofijā. Sāku ar viņu sadarboties 2006. gadā, kad Vija, ka prasti vadīja meistarklases visā Latvijā. Kad satiku viņu, pirmā sajūta bija, ka es izcilo dejotāju pazīstu jau no iepriekšējām dzīvēm. Mani viņa pārsteidza ar savu jauneklību, Vijai tad bija 85 gadi, bet varēja dot 60 gadus. Viņai enerģētika ir kā jaunam cilvēkam. Ar Viju runājot, neliekas, ka ar vecu cilvēku runā. Nav vecišķums, bet ir viedums. Viņa zina astoņas valodas un ir ļoti inteliģenta. Viņas mācība- deju, ko izpildi, tu saisti ar Visumu, ar pasauli, ar radību, ar Dievu un tu esi daļiņa no veselā. Tu to dari, savstarpēji mijiedarbojoties ar publiku, kas uz tevi skatās. Kā izmanto telpu, kā tajā kusties, ko nozīmē dejot ar masku, ko nozīmē izpaust emocijas uz skatuves. Katrs esam ar savu pieredzi, bet dažādi skolotāji pasaka atšķirīgi,” viedus vārdus izteic dejotāja. Par savu deju skolotāju Zita uzskata Pilli Rosi no Igaunijas.

Par Viju Vētru Zita uzrakstījusi publikāciju „Vija Vētra un dejas izglītība” žurnālam „Psiholoģija ģimenei un skolai”. Liepājā ar Vētras piedalīšanos Zita Valka noorganizējusi dejas meistarklases un vēlāk, kad nāca modē projekti, to darījusi ar projektu starpniecību. Tagad izveidots Vijas Vētras atbalsta fonds un iznāk līdzekļi dejotājas pārvadājumiem Latvijā un palīdzībai ar pārtiku. Pārējais ir uz viņas pleciem.

 Piesaista arī vēdiskā astroloģija

„Man Pasauli, dzīvi ,sevi un cilvēkus sev apkārt palīdz izprast vēdiskā   astroloģija un 9. nams-dzīves sfēra, kura atbild par garīgajiem skolotājiem, man ir labs, spēcīgs. Es esmu dzīvē daudz pelnījusi- ne jau daudz naudas, bet labus garīgos skolotājus. Darbojos kā astrologs ar pamat zināšanām  tikai draugu lokā. Es atzīstu vēdiskās astroloģijas skolu, kas ir daudz dziļāka kā mūsdienu rietumu tradīcija, kuru mācījos jaunībā. Vēdiskie astrologi pieturas pie vissenākās, vēdiskās zinātnes, praktizējot  attiecīgi-tīru dzīves veidu. Vēda- visa Visuma Universāla zināšana, Aster-debesu ķermeņi, Logy-studēt. Tātad, astroloģija ir zinātne, kas pēta debesu ķermeņu enerģiju un to mikrokosmisko atspulgu uz mūsu fizisko eksistenci. Ir vēl augstāks astroloģijas līmenis-Jyotish veda, kas aptver arī mūsu garīgo dzīves sfēru. Jyoti-gaisma, zināšanas, Ish-Dievs. Visi iepriekšminētie termini-sanskrita valodā. Astroloģija palīdz atrast garīgo ceļu cilvēka dvēseles evolūcijai. Tā ir pavisam cita filozofija un daudz patiesā izpratne ,nekā tas, ko cilvēku masas lasa bulvāru preses horoskopos. Ir tik žēl , ka vairums netiecas pēc tīras un patiesas zināšanas, aug kā mucā un pa spundu barojas, nedarbina domāšanas funkcijas, intelektu . Tik žēl, ka vairums it kā bioloģiski nobriedušu vecāku netiecas iegūt patiesu zināšanu, ko tālāk nodot saviem bērniem. Protams, savā karmā, liktenī tu vari daudz ko mainīt - vismaz 30%, uzskata gudrie”, spriež vispusīgā liepājniece un izsaka savas domas, ka viņai ļoti patīkot astroloģija, bet tas prasa ļoti daudz laika un profesionālam astrologam tanī visā jādzīvo iekšā, kā Zita dzīvo dejā. Astroloģija viņai ir hobijs, bet deja- profesija.

 Pateicīga garīgajiem skolotājiem

  Interese par garīgām zināšanām Zitai bijusi jau no bērnības. Zitas pirmais garīgais skolotājs no postpadomju laikiem bija nu jau Aizsaulē aizgājušais Vladimirs Stepanovs jeb Meistars Džī no Krievijas, kurš vadīja seminārus skolā ar  “underground” nosaukumu ”Muļķu kuģis”. Tas sievietei devis impulsu visam mūžam. ”Noteikti pieminēšu arī manu sufiju tradīcijas skolotājs no Holandes Vali van Lohuizenu, kurš patlaban ir ļoti cienījamā vecumā.  Sufisms ir mistisks pašīzziņas ceļš un mistikas līmenī nav atšķirības starp reliģijām. Simtiem gadu sufisms ir pastāvējis līdzās citām reliģijām un tradīcijām, nemēģinot tām uzspiest savu pasaules redzējumu.”
Eksistē tāda kā Dievišķās daļiņas sajūta, kas dzīvo dziļi tevī, kā sirds miers, tīra sirdsapziņa, labestība. Tādai noteikti jābūt dziļi katrā cilvēkā, skaidro Zita un atklāj, ka vienu savas dzīves daļu veltījusi arī kristīgās pareizticības praksei un izpētei. Reliģija ir labs līdzeklis cilvēka garīgajai disciplinētībai, bet to grūti nosaukt par pilnīgu.
 Pie skolotājas Irina Kūris no Pēterburgas, Zita mācījusies  jogas deju un pirmos pamatus indiešu dejā. Protams, arī Vija Vētra ir garīgā skolotāja, neparasta skolotāja. Jogas un tieši hatha jogas dziļākos pamatus Zita apguvusi pie skolotājas Dipikas Ma (tulkojumā no sanskrita-zināšanu gaismu nesošā māte) jeb Natālijas Dubiņinas - Rīgas jogas skolas dibinātājas. Vēl ļoti agrā jaunībā  klases biedrenes tētis -Liepājnieks Visvaldis Pauluss stāstījis par jogu un iemācījis meditācijas pamatus. Astroloģijas pamatus Zita apguvusi pie skolotāja Ata Zariņa.
“Katra zināšana atver cilvēkam aizvien plašākus horizontus un dod niecības izjūtu dižo universālo zināšanu priekšā. Šajā dzīves periodā pirms vairākiem gadiem satiku garīgo skolotāju no Indijas. Viņš faktiski mani atrada. Tad nu ātri sāku pilnveidot savas niecīgās angļu valodas zināšanu druskas. Garīgais skolotājs Aloks  Awasthi nāk no tradicionālas Indijas bramīnu ģimenes, kuras saknes sniedzas Sarasvatu dinastijā. Skolotājs, tāpat kā viņa senči, savu dzīvi velta seno vēdisko zināšanu izpētei un izplatīšanai. 2015.gadā viņš dibinājis vēdisko zinātņu institūtu "Maharishi Kapi Vedic Nyas"(ja tā var tulkot, tad snskritā tas skanētu kā Uzticība dižo viedo zinātāju garīgajam-vēdu mantojumam)  - platformu, kur cilvēkiem, tai skaitā arī no Latvijas un ar dažādu rocību, ir iespēja saņem autentiskas, tīras vēdiskās zināšanas. Taču vēlmei mācīties ir jābūt patiesai. Viņš ir ļoti labs vēdiskais astrologs un kādreiz apmeklēs arī Latviju. Skolotājs saka , ja ir garīgais pamats, ir arī iespēja izbaudīt, kas ir patiesa laime. “

 Grezno savus kostīmus jeb patiesā mākslas terapija

„Man skolotājs no Indijas Aoks Awasthi iemācīja veikt ikdienas vēdiskos uguns rituālus, ko savā sadzīvē var realizēt ikviens.  Senos laikos tie notikuši katrā ģimenē. Domāju, arī Latvijā, jo no kurienes gan tautasdziesmas vārdi: Dedzi, dedzi uguntiņa ,tu nezini ,ko tev došu. Un tālāko tekstu jau mēs visi zinām. No savas pieredzes varu teikt, tā faktiski ir meditatīva terapija, kura apvieno sevī ķermeņa, skaņu, gaismas, krāsu, smaržas terapiju. Ir speciāli kaltētu augu maisījumi, kurus dedzina jeb ziedo ugunij kopā ar kausētu sviestu un 100 procentīgu kamparu. Uguns ir nekas cits, kā viens no Dieviņa aspektiem. Skolotājs katram, saskaņā ar viņa dzimšanas karti un tiecieniem, piemeklē savu augu maisījumu. Protams, aktuāli ir arī Latvijas augi. Rezultāts- pozitīvas izmaiņas apziņā, līdz ar to arī dzīvē . Mums ir pieci sajūtu orgāni, kurus var kairināt jebkas mums visapkārt, tanī skaitā bezgaumīgas reklāmas un citi murgi. Tad kāpēc gan pašam neizvēlēties, to, kas ir patiesi labs un derīgs? Skolotājs Aloks arī stāstija par šī uguns rituāla zinātnisko pamatojumu, kāpēc to būtu labvēlīgi veikt ikvienam katru dienu”, uguns rituāla zināšanās dalās stāstītāja, piebilstot, ka jebkura procesa veikšanai ir nepieciešama virspiepūle un nekas nerodas ne no kā. Ja cilvēka apziņa ir pielīdzināma adatainai eglei, tad muļķīgi būtu gaidīt no tās augli-saldu, sulīgu ābolu, būs tikai čiekurs.

Cits Zitas hobijs ir brošu, auskaru un dažādu skaistumlietiņu darināšana. Tur vajag milzu pacietību. Skatījusies, ko citi cilvēki dara un sākusi pati. No nekā tu izveido kaut ko. Zita sākusi ar puķītēm un tad aizgājusi uz sarežģītākām rotām. Viena broša topot 1-2 dienās un viņa veido no auduma atgriezumiem, mežģīnēm, pērlītēm, tamborējumiem, spīguļiem. „Es dāvinu draugiem savu enerģiju, to, ko nevar nopirkt veikalā. Darināšana paņem lielu laiku, bet man tā ir kā radoša meditācija. Nekad nezinu, kas no tā visa sanāks. Smieklīgi , bet tieši tāpat ir ar maniem zinātniskajiem rakstiem. Astroloģiski, tas būtu labi izskaidrojams. Es kādreiz nevarēju ciest rozā krāsu- man tā ar cūkām asociējās. Sāku knibināties ar rozā lupatiņiem un sevi no tā izdziedināju. To varētu dēvēt par krāsu terapiju. Bet tā vis gluži nav .Kā mācīja garīgis skolotājs Aloks Awasthi, kaut kādu laiku pirms saules lēkta jānomazgājas pilnībā, jāuzvelk noteiktas krāsas apģērbs, jāiziet saullēktā uz noteiktu laiku, lai krāsas vibrācija iedarbotos ļoti smalkā līmenī.  Tā ir īstā krāsu terapija, kā esot Vēdās teikts”, ar zināšanām dalās Zita. Tādas lietas Latvijā pat nezina. Mums tā pārsvarā ir zīmēšana ar krāsām.

„Man ir divi dejošanas kostīmi, uzmodelēti no puķēm un es pati darinu- nevaru ciest valkāt to, ko kāds cits veidojis. Es gan nešuju kostīmus, bet rotāju ,kostīmu pamatu uzšuj šuvēja. Es dizainēju kā man vajag. Tas ir tā kā gleznotājs glezno pats savu mākslas darbu. Man ir ļoti daudz kostīmu, bet kādi seši ir topā,” tā Zita.

Viņa stāsta par redzētajām valstīm. Bērnībā kā  sporta meistare un Latvijas izlases dalībniece mākslas vingrošanā  apceļojusi apmēram 12 bijušās Savienības republikas. Vēlāk ar dejām bijusi Zviedrijā , Spānijā, Holandē, Beļģijā. 1998. gadā Rīgā izcīnījusi titulu “Miss Aerobika” un kā balva- brauciens uz Parīzi vai Londonu. Zita izvēlējusies Parīzi. Viņas sapnis, ir vēl pabūt Indijā, Marokā, Ēģiptē un citur pasaulē. „Lai dziļi un patiesi nodejotu citas tautas deju, ir jāsaprot tās tautas kultūra. Pie tam dejas laikā dejotājs izstaro tikai to enerģiju, kas viņam ir un publika dos atpakaļsaiti. Tā ir enerģijas apmaiņa. Svarīgi, lai tā būtu kvalitatīva ” ,savas domas rezumē sirdsgudrā dejotāja Zita Valka.