PUBLIKĀCIJAS

KOPSAVILKUMS

 Ievads  Vēsturiski austrumu dejai nonākot Rietumos un vēlāk-arī Latvijā, gan pašas dejas, gan tās jēdziena būtība tikusi sagrozīta, kā rezultātā izveidojušies nekorekti un negatīvi sabiedrības priekšstati un stereotipi. Un šī fakta dēļ ir pilnīgi loģiski pētīt šīs dejas un tās jēdziena izcelsmes pirmavotus, nozīmi un kultūrvēsturisko kontekstu. Pašlaik Latvijā ir maz pētījumu starpkultūru deju izglītībā, kas liecina par austrumu dejas kā izpētes objekta aktualitāti.Darba mērķis  Pētot kultūrvēsturisko kontekstu, analizēt un izprast austrumu dejas jēdziena patieso būtību un izvērtēt tās nepieciešamību dejas izglītībā. Mainīt sabiedrībā izveidotos negatīvos priekšstatus un stereotipus par austrumu deju, tās jēdzienu.Metodes  Teorētiskā metode-literatūras avotu, interneta avotu analīze.Rezultāti  Raksta autore ,analizējot informācijas avotus par austrumu dejas jēdziena izcelsmes vēsturisko kontekstu ,ko apstiprina dažādu dejas pētnieku, pedagogu, horeogrāfu, izpildītāju pieredze un pētījumi, atklāj un izvērtē šī dejas virziena patiesās būtības izpratnes un pareiza jēdziena korekta formulējuma nepieciešamību dejas izglītībā Latvijā.Atslēgas vārdi austrumu deja, kultūrvēsturiskais konteksts, dejas izglītība

IEVADS

         Viens no Latvijas Valsts kultūrpolitikas pamatnostādņu virsmērķiem ir veidot Latviju par zemi ar, vitālu un daudzveidīgu kultūras dzīvi, radošiem cilvēkiem, konkurētspējīgām radošajām industrijām un augšupejošu dzīves kvalitāti ikvienam. (Ministru kabineta rīkojums Nr.401,2014) Pēdējo 15 gadu laikā ir mainījusies Latvijas sabiedrības etniskā struktūra un etnisko attiecību raksturs. Pasaules kultūru un starpkultūru globalizācija pasaulē ir acīm redzama, kas atspoguļojas arī dejā (Shapiro, 2008), kā arī dažādas deju kultūras migrē no vienas valsts un kontinenta uz citu, savstarpēji ietekmējoties (Rowell, 2000). Nostiprinoties dažādu, atšķirīgu kultūru dialogam, top nepieciešama un aktuāla dejas pētniecība jaunos kultūras kontekstos. Šodien dažādu kultūru mijiedarbības rezultātā gan Eiropā, gan Latvijā mēs sastopamies ar spēcīgu Austrumu kultūras ietekmi, kas atspoguļojas ne vien dejas kultūrā, bet arī dejas izglītībā.   

Mūsdienu pasaules kultūrā eksistē ievērojams daudzums dejas virzienu un nosaukumu, to kultūrvēsturisko priekšstatu un stereotipu. No 1960. līdz 1970.gadam, pasaulē izveidojusies pilnīgi jauna, patstāvīga dejas kā izpildītājas mākslas vienība - austrumu deja, (Oriental dance). Pirmais, kurš austrumu deju demonstrējis uz skatuves, bijis Mahmuds Reda Ēģiptē 1959.gadā."Kamēr Mahmuds Reda nebija veicis plašus pētījumus dejas jomā un ar šī pētījuma rezultātiem nebija uzstājies publikas priekšā, vairums ēģiptiešu un eiropiešu pat nenojauta par tādu dejas tradīcijas eksistenci, kurā piedalījās sievietes", raksta Farida Fahmi (Fahmy, 1987).

2000.gadā austrumu deja ienākusi arī Latvijā, piedzīvojot samērā strauju attīstību. Austrumu deja un tās novirzieni ir bagāts, unikāls Vidējo Austrumu kultūras slānis, kas gadsimtu gaitā pastāvīgi modernizējies, pilnveidojies un turpina attīstīties. Līdzīgi jebkurai starpkultūru dejas (multicultural dance) formai, tādai, kā flamenko, afrikāņu u.c., arī austrumu dejai ir tendence sintezēties  ar tās valsts mentalitātes iezīmēm, kurā tā tiek realizēta.

Jēdzienam austrumu deja ir vairākas izpratnes. Viens no šī jēdziena sinonīmiem ir oriental dance, kuru izmanto Eiropas valstīs. Jēdzienu orientālisms aprakstījis un analizējis Edvards Saids, uzsverot, ka orientālisms pēc savas būtības ir tas, kādus redz Austrumus eiropieši. Saids jēdzienu orientālisms izmanto, lai aprakstītu Rietumu pieeju Austrumu izpratnei. Pēc Saida katrs, kurš apraksta Austrumus, balstās uz savām priekšzināšanām, iespaidiem un pārliecību par šo kultūru. Katram darbam, kas apraksta Austrumus, būtu jābūt saistītam ar publiku, institūcijām un pašiem Austrumiem.(Said, 1981).

Pēc Sardara domām Problēma ir pašā orientālisma definīcijā, un Austrumi (Orient) ir pavisam kas cits."Vēsture rāda, ka šeit visdrīzāk darbojas Rietumu  pašrefleksija, lai projicētu savu problēmu  intelektuālās konfrontācijas, bailes un vēlmes uz savu fantāzijas objektu, kuru mēdz dēvēt par Austrumiem(Orient)"(Sardar,2002).

No iepriekš minētā varam secināt, ka vēsturiski austrumu deja līdz ar citiem mākslas  veidiem nonākusi Rietumos, kur tās jēga tikusi sagrozīta. Un šī fakta dēļ ir pilnīgi loģiski pētīt šīs dejas un tās jēdziena izcelsmes pirmavotus, nozīmi un kultūrvēsturisko kontekstu, jo par oriental dance tā ir kļuvusi, pateicoties Rietumu kultūras ietekmei.

Raksta autores interesi tieši par starpkultūru deju izglītību var mērīt gadu desmitos, kā rezultātā ir pieņemti jauni izaicinājumi deju izglītībā, izstrādājot metodisko pieeju, vadot nodarbības dažāda vecuma sieviešu kontingentam, kā arī realizējoties kā deju izpildītājai tādos deju virzienos kā austrumu deja, flamenko deja, indiešu deja  kopš 2000.gada. Šos deju virzienus Latvijā definē kā etnisko deju - ilgas kultūras evolūcijas produktu (Spalva,2004).  Pašlaik Latvijā ir maz pētījumu starpkultūru deju izglītībā, kas liecina par austrumu dejas kā izpētes objekta aktualitāti.DARBA MĒRĶISPētot kultūrvēsturisko kontekstu, analizēt un izprast austrumu dejas jēdziena patieso būtību un izvērtēt tās nepieciešamību dejas izglītībā. Mainīt sabiedrībā izveidotos negatīvos priekšstatus un stereotipus par austrumu deju, tās jēdzienu.METODESZinātniskā raksta sagatavošanā un teorētiskā priekšstata iegūšanā tika pielietota teorētiskā metode – literatūras avotu, interneta avotu analīze.

REZULTĀTI
Austrumu dejas kultūrvēsturiskais konteksts, priekšstati un stereotipi par austrumu deju.

 Austrumu dejas rašanās vēsture pārsniedz laika un telpas robežas vairāku gadu tūkstošu garumā. Pastāv vēsturiski pierādījumi par sieviešu deju, kura eksistējusi pasaulē visdažādākajās formās reģionos-sākot no Indijas ,pāri Tuvajiem Austrumiem , Ziemeļāfrikai, līdz pat Spānijai un Dienvidamerikai. Domājams, ka deju izplatījuši čigāni (Hirschberger,2007).

Plašu zinātnisko un medicīnisko pētījumu par šo vairāk nekā 10 000 gadu seno dejas stilu  trūkums liecina par dejas, kura bijusi saistīta ar sievietes auglības un dzemdību rituāliem, sakrālo būtību, par to, ka dejai bijusi raksturīga iniciācija un zināšanu tieša nodošana no skolotāja skolniekam."Tradicionāli, dejas izpildīšanas iemaņas tika nodotas no paaudzes uz paaudzi", raksta Sačakova (Сачакова ,2006). Iespējams, tieši šī iemesla dēļ pasaulē nepastāv kāda konkrēta, vienota izstrādāta austrumu dejas apmācības metodika un terminoloģija.

Austrumu dejas būtību un izcelsmes avotus kultūrvēsturiskajā kontekstā savā grāmatā plaši izgaismo angļu-itāļu izcelsmes dejotāja un pētniece Vendija Bonaventura. Viņa uzskata, ka primitīvām kultūrām kļūstot arvien izsmalcinātākām, civilizācija sāka apspiest senās reliģijas, pakāpeniski tika izspiesti arī ar tām saistītie rituāli. Tādējādi, sieviešu deja, kas ietvēra sevī gurnu kustības, tika aizmirsta daudzās pasaules daļās. Tad deja vairs nebija pašizpausmes veids un sabiedriskās ceremonijas daļa, bet pārvērtās par laicīgu izklaidi. (Буонавентура, 2005).

Austrumu dejas rituālās saknes mūsdienās transformējušās kā sievietes psihofizisko veselību veicinošs brīvā laika pavadīšanas, izklaides, pašapliecināšanās un pat ienākuma avota veids. Taču, neskatoties uz mūsdienu dzīves straujo ritmu, reliģiozo nosodījumu un pastāvīgajām dzīves pārmaiņām, šī dejas tradīcija ir izdzīvojusi līdz mūsdienām, kas apliecina tās sūtību -"dzīvību dodošā".

Tā vēsturiski Austrumu deja nonākusi Rietumos, kur tās jēga tikusi sagrozīta. Gan zināšanu trūkuma, gan dejas komercializācijas rezultātā mūsdienās eksistē vispārēji priekšstati, stereotipi un subjektīvi viedokļi, piem., ”austrumu deja ir seksuāli tendēta". Pēc Solovjovas I. domām austrumu dejas pamatā ir daudz dabīgu erotiska rakstura kustību, kas palīdz dejotājai nonākt kontaktā ar savu seksualitāti. Tas sniedz pašai sievietei pozitīvu efektu gan psihiskā, gan fiziskā līmenī. Līdz ar to dejai ir milzīgs uzbudinošs spēks, kas nav atkarīgs no dejotājas ārējā izskata, un iedarbojas uz pretējā dzimuma psihes zemapziņas slāņiem (Соловьева,2004), tādēļ skatuves deju izpildītājām būtu jābūt pietiekoši izglītotām arī par šo procesu esamību un kontroli. Šeit svarīga, izglītojoša loma ir dejas pedagogam.       Eksistē fakts, ka daudzas dejotājas, kas pašas gūst baudu no šo kustību izpildes, vēloties radīt un demonstrēt skaistas kustību formas, neapdomīgi nosaucot šo deju par "karsto arābu deju"(krievu val. "горячий aрабский танец") vai tamlīdzīgi, to patvaļīgi vulgarizē, un, neizprotot tās patieso kultūrvēsturisko kontekstu, sniedz nekorektus, bieži vien neestētiskus un pat vulgārus priekšstatus, kas liedz auditorijai uztvert austrumu deju kā dinamisku, dzīvu un kreatīvu mākslas un fiziskās audzināšanas praksi, kura pelnījusi sabiedrības cieņu un atzinību visā pasaulē. Šādas negatīvas tendences diemžēl novērojamas arī  austrumu deju izpildītāju vidū Latvijā.

Austrumu deju formu konkrētus izkropļošanas piemērus Eiropā un ASV aprakstījusi austrumu deju pētniece M. Fornere (Forner 1998). Savukārt austrumu dejas izpildītāju kopienā pazīstamā pētniece, zinātniece deju pedagoģe Šīra (Shira) sagrupējusi ļoti konkrētus, priekšstatus un mītus par austrumu deju, vienlaicīgi pamatojot to maldīgumu, balstoties uz vēstures faktiem. Piem., mītu par iepriekšminēto dejas seksuālo tendenci, it kā deja tradicionāli būtu paredzēta pretējā dzimuma pavešanai, viņa noliedz, balstoties uz vēsturisku faktu, ka Vidus Austrumu (Middle East) zemēs nav bijusi šāda tradīcija. Dejas sabiedrībā vienmēr notikušas tikai sava dzimuma draugu un ģimenes locekļu lokā, kā tas notiek arī šodien. Tām vienmēr bijis sociāls konteksts-viesībās vai kāzās meitas vienmēr skatījušās un atkārtojušas, kā dejojušas viņu mātes, vecmāmiņas, tantes u.c. sieviešu kārtas radinieces. Negatīvus priekšstatus šeit kultivējusi komerciālā un kino industrija(Shira). Šis deformēto priekšstatu vilnis nav gājis secen arī Latvijas sabiedrībai un dejas izglītības telpai.

Kā profesionāla austrumu deju izpildītāja un pedagoģe ar 30 darba gadu pieredzi, raksta autore piekrīt daudziem pasaulē atzītiem dejas pētniekiem un pedagogiem  (Hanada-Rogers,2001; Siljamäki,Anttila & Sääkslahti,2010;Forner,1998; I.Farrah u.c.), uzsverot atziņu, ka bez pamatīgas dejas un tās aspektu studēšanas, "deja var palikt par karikatūru vai bezjēdzīgu parodiju"(Forner,1998). Lai aizvietotu stereotipus ,ir vajadzīga precīza informācija. Pēc T.Hanada-Rogers uzskatiem, ja tiek ignorēts kādas etniskās vai tradicionālās dejas kulturālais, vēsturiskais un sociālais konteksts, dejas forma zaudē savu patieso dziļumu un jēgu. Saistībā ar austrumu dejas apmācības procesu ,ir svarīgi veicināt audzēkņos etniskās kultūras izpratni, lai apmācāmais uztvertu dejas vērtību kā mākslas formu (Hanada-Rogers,2001).             Austrumu dejas mākslas speciālists, pedagogs un etnologs I.Farrahs pauda stingru pārliecību, ka dejotājam ir jābūt intelektuālai izpratnei par dejas formu kultūru un vēsturi ,"Ja kāda mākslas forma ir dzimusi no konkrētas kultūras, tad kultūra ir iedvesmas avots šai mākslasformai"(Forner,1998). Korekta  un profesionāla dejas izglītība ļauj izprast gan dejas māksliniecisko gan dažādu citu tās aspektu vērtību, mācīties cienīt  un novērtēt citu tautu kultūru.

Pēc raksta autores apsekotajiem datiem Latvijā eksistē vairāk nekā 40 deju studiju, klubu un kolektīvu, kas praktizē austrumu deju. Autorei nav datu par mazāk pazīstamiem deju kolektīviem Latvijā. Ņemot vērā austrumu dejas popularitāti Latvijā, ko apliecina dažādo Latvijas studiju un klubu (Rīgā, Jelgavā, Madonā, Daugavpilī u.c.) aptuveni 10 reizes gadā rīkotie un aktīvi apmeklētie ikgadējie austrumu deju festivāli un konkursi (skat.1.tabulu) pēc IDO noteikumiem (www.ido-dance.com),austrumu deju studiju un klubu rīkotie labdarības un atskaites koncerti, kā arī to studiju, klubu, kolektīvu, interešu izglītības iestāžu un fitnesa centru skaits, kur dažādos līmeņos praktizē austrumu deju ne vien kā mākslas formu, bet arī kā fitnesa alternatīvu, varam secināt, ka austrumu dejas patiesās būtības izpratne dejas izglītībā ir nepieciešama gan dejas pētniekiem, gan pedagogiem, audzēkņiem un skatuves dejas izpildītājiem, kuri nodrošina sabiedrību ar patiesu informāciju un estētiskajām vērtībām.

No iepriekš minētā varam secināt, ka ir pilnīgi loģiski un nepieciešami padziļināti pētīt austrumu dejas kultūrvēsturisko izcelsmi, lai veidotu izpratni par šīs dejas patieso būtību.

 1. tabula  Latvijas Austrumu deju festivālu saraksts 2016.gadam (autores veidots pēc interneta resursiem un personīgajiem kontaktiem,2015)

Datums	Pilsēta	Pasākuma nosaukums	Organizators	Kontakti
30.01.2016.	Rīga	"Dum Tek festival"	Deju studija "Yallar"	www.yallar.lv
13.02.2016.	Rīga	Austrumu deju fetivāls "Deju varavīksne"	Austrumu deju studija Elmira	http://elmirashow.lv/
27.-28.02.2016.	Rīga	"Helva Raqs Project"	Margarita Kamjaka,Irinita  Jumana	irinita juman@inbox.lv
11.-13.03.2016.	Rīga	Starptautiskais Austrumu deju festivāls "El Hana Festival"	Marina Ribakova	elhana.lv
22.-24.04.2016.	Daugavpils	Austrumu deju festivāls "Vienas nakts pasaka"	Olga Malina	http://malikadance.lv/
30.04.-01.05.2016.	Rīga	Bērnu un jauniešu Austrumu deju festivāls "Dārgumu lādīte"	Austrumu deju studija Elmira	http://elmirashow.lv/
13.-15.05.2016	Rīga	6.Starptautiskais bellydance festivāls"Azure"	Irinita Jumana	www.azurefestival.lv
20.08.2016.	Madona	9.Eksotisko deju festivāls "Maģiskais paklājs"	Sandra Šarma	mantigra@inbox.lv
19.11.2016.	Jēkabpils	Eksotisko deju festivāls "Deja ir dvēseles dzeja..."	Jēkabpils Eksotisko deju studija "Inda""	http://www.andasdejustudija.lv/
25.-27.11.2016.	Rīga	10.Baltijas Austrumu deju festivāls"Piramīda 2016"	Auraj studio	www.auraj.eu

 Austrumu dejas jēdziena izcelsmes avoti

Lai izpētītu austrumu dejas un tās jēdziena izcelsmes dažādās versijas, ir jāizprot šīs dejas vēsturisko un sociālo izmantošanu dažādās kultūrās.

Apsverot jēdzienu sistematizēšanu dejas izglītībā un dejas praktizētāju - dejas pedagogu, pašu dejotāju, masu mēdiju un vienkārši interesentu reālo rīcību, raksta autore novērtē jēdziena austrumu deja korekta formulējuma nepieciešamību. Kā vēsta tautas gudrība - " vārdam ir spēks"- ikviens vārds ir saistīts ar mūsu domām, emocijām un uzvedību. Dejas nosaukuma, jēdziena formulējums ietver dejas kustības apliecinājumu, kas savukārt ietver dažādas politiskās, sociāli ekonomiskās sekas un kultūrvēsturisko kontekstu.

Viens no austrumu dejas nosaukuma formulēšanas fenomeniem ir nespēja iekļauties vienā noteiktā jēdzienā, jo dejas plūstošā un mainīgā daba šķērso dažādas laika, telpas un ģeogrāfiskās dimensijas. Analizējot jēdziena nosaukumu, ir iespēja atklāt kultūrvēsturisko, sociālo un pat politisko kontekstu, kurā "dejojam".

Valstis, kurās ir izplatīts  pētāmais kultūras fenomens , ir Alžīrija, Bahreina, Ēģipte, Irāna, Irāka, Izraēla, Jordānija, Kuveita, Libāna, Lībija, Maroka, Omāna, Palestīna, Katara, Saūda Arābija, Sīrija, Tunisija, AAE un Jemena.(Osweiler,2006)

Kaitlina Makdonalda savā pētījumā kā atskaites punktu visu pasaules austrumu dejotāju kopienā aplūko Ēģipti- valsti, kas atrodas Tuvo Austrumu reģionā un kurā austrumu deja mūsdienās ir attīstījusies visplašāk(Mc Donald).

No ģeogrāfiskā viedokļa raugoties, Eiropā un Krievijā šo deju mēdz saukt arī par Vidējo un Tuvo Austrumu deju. Latvijā šis termins gan ir maz populārs.

Ja mēs dzīvotu Tuvajos Austrumos, šai dejas formai mēs varētu piemērot arābu valodas terminu raqs sharqi,ko angļu valodā tulko kā East or  Oriental dance, latviešu valodā tulko kā Austrumu deja un terminu raqs shaabi , ko angļu valodā tulko kā folkloric dance, latviešu valodā tulko kā folkloras deja, jo tā ir daļa no šī reģiona kultūras (El Safy,1997).

L.Osveilera (Osweiler,2006) atzīmē, ka raqs sharqi  jeb raqs al-sharqi ,ko mēdz saukt arī par raqs al-arabi, latviešu valodā tulkota kā arābu deja, šodien ir pazīstama kā profesionāla sieviešu solo deja, bet folkloras dejas demonstrē arī neprofesionāli dejotāji. No iepriekš minētā varam secināt, ka termina anglisko versiju- Oriental Dance jeb latvisko-austrumu deja ,Eiropas valstīs un arī Latvijā lieto kā sinonīmu arābu terminam raqs sharqi. Reizēm termins Oriental Dance tiek lietots plašākā nozīmē ,ietverot dažādus dejas stilus, tajā skaitā arī folkloras stilus. To pierāda gan starptautiskie, gan reģionālie austrumu deju festivāli (oriental dance festivals) Latvijā, Eiropā un arī Ēģiptē , kur konkursu nomināciju un meistarklašu sarakstos ir ietverti gan klasiskā raqs sharqi, oriental dance, gan dažādi folkloras deju stili un pat oriental show deja.

Taču Rietumu sabiedrībā dzīvojošiem dejotājiem ir nepieciešamība lietot vispāratzītus terminus ar minimālu skaidrojumu. Tā viens no terminiem angļu valodas versijā, kas ir iestrēdzis sabiedrības iztēlē ir belly dance"(El Safy,1997) , kas latviski nozīmē tiešu angļu valodas vārda belly tulkojumu-vēders.

Raksta autore piekrīt El Safy Shareen, ka terminam bellydance jeb latviešu valodas versijai vēderdeja ir nievājoša pieskaņa.

Krievu valodai adaptētais šī termina tulkojums - танец живота , iespējams, būtu vairāk atbilstošs, jo tā nosaukums nav nejaušs. "Vārds  живот - tā ir dzīve. Tātad tā ir dzīves deja"(Брон,2004). Pazīstamā krievu austrumu deju izpildītāja, pedagoģe, horeogrāfe, kura dzīvojusi un deju apguvusi Ēģiptē Tatjana Fedjajeva komentē: "Pie mums (Krievijā) pastāv pieņēmums šo deju dēvēt kā" танец живота ",taču arābu valodā, tā nozīmē “austrumu deja”. Un mēs dejojam šo deju saskaņā ar savu attīstības un izpratnes līmeni. Ja mēs uztveram šo deju kā "restorānu stilu", tad tā būs deja, ko dejojam restorānos. Taču mūsu austrumu deju konkursu auditorija, konkursa dalībnieces uztveram un pasniedzam šo deju kā mākslu".(Fedjajeva)

Jēdzienam bellydance ir vēl cita izcelsmes versija-tas cēlies no vārda Balady, vai Beledi, kas tulkojumā no arābu valodas nozīmē dzimtene vai dzimtā pilsēta (Брон,2004; Dallal& Harris,2005). Ibrahims Farrahs precizējis:"tas ir izkropļots arābu vārds beledi" (Osweiler, 2006).Vārds balady ( beledi) ir ēģiptiešu apzīmējums lauku vai pilsētas sabiedrības zemākās klases iedzīvotājiem.

Šīra (Shira) uzskata, ka beledi un belly ir vienkārši vārdu skaņu sakritība, kuru izdomājis Sols Bloms - kāds šova programmas organizators no ASV, kurš 1893.gadā Vispasaules izstādē savā programmā Čikāgā prezentējis dejotāju grupu no Āfrikas (Aldred,2013), un kā reklāmas triku izmantojis nosaukumu belly dance, kurš no tā laika arī ieplūdis visās Eiropas tautu valodās.

Pastāv arī versija, ka Sols Bloms, ieviešot šo nosaukumu, par pamatu izmantojis franču valodā izteikto danse du ventre-vēdera, precīzāk, kuņģa deja (Osweiler,2006). Pēc L. Osveileras domām termins bellydance sevī neietver visu to dejas stilu, žanru un nosaukumu bagātību, kura eksistē Tuvajos Austrumos. Tāpat termins pazemo arī deju izpildītājas, fokusējoties tikai uz vienu ķermeņa daļu-vēderu. Dejotājas ķermenis it kā kļūst sadalīts, bez individualitātes, gandrīz vai ārpus likuma esošs (Osweiler,2006).

Tendenci apspriest termina izmantošanu Latvijā raksta autore ir novērojusi tikai profesionālo dejotāju un pedagogu vidū. Dejotājām- amatierēm un masu mediju pārstāvjiem jēdziena formulējums nav tik būtisks.

Šī konteksta ietvaros deju pedagogs, Tuvo austrumu deju izpildītājs, skatuves mākslinieks un žurnāla "Arabesqe", kurš veltīts etnisko deju tēmai, izdevējs ASV Ibrahims Farrahs  ne reizi vien sava žurnāla publikācijās rosinājis dejotājas atteikties no termina bellydance. 1977. gada žurnāla izlaidumā Farrahs rakstījis, ka kopš žurnāla iznākšanas 1975. gadā  termina bellydance izmantošana reklāmas sludinājumos kritusies no 70% uz 30% (Osweiler,2006).

Raksta autore iesaka latviešu valodā izmantot terminu austrumu deja,tiešo pārcēlumu no angļu valodas oriental dance izmantojot vienīgi starptautiskā kontekstā.

 2 .tabula   Jēdziena nosaukumu pārskats latviešu un angļu valodās, (autores veidots, 2015)

Dejas jēdziena nosaukums latviešu valodā	Dejas jēdziena nosaukums angļu valodā
Austrumu deja	Oriental dance
Arābu deja	Arabic dance
Tuvo un Vidējo Austrumu deja	Near Eastern and Middle Eastern dance
Vēderdeja	Bellydance

 SECINĀJUMI

1.Vēsturiski austrumu deja līdz ar citiem mākslas veidiem no Tuvo un Vidus Austruma reģioniem nonākusi Rietumos, kur tās jēga tikusi sagrozīta. Un šī fakta dēļ ir pilnīgi loģiski un nepieciešami padziļināti pētīt austrumu dejas un tās jēdziena kultūrvēsturisko izcelsmi, lai veidotu  izglītojamās auditorijas izpratni par šīs dejas patieso būtību.

2.Jēdzienam austrumu deja atkarībā no dažādu kultūru vēsturiskā, sociālā un pat politiskā konteksta ir vairākas izpratnes un atšķirīgs formulējums. Lai novērstu bieži sastopamo jēdziena nekorekto formulējumu vēderdeja, raksta autore iesaka latviešu valodā izmantot terminu austrumu deja ,tiešo pārcēlumu no angļu valodas oriental dance izmantojot vienīgi starptautiskā kontekstā.

3.Korekta un profesionāla dejas izglītība sniedz iespēju mainīt sabiedrībā iesakņojušos negatīvos priekšstatus un stereotipus, izprast gan dejas māksliniecisko, gan dažādu citu tās aspektu vērtību, mācīties cienīt un novērtēt citu tautu kultūru. Lai novērtētu patieso šī konteksta situāciju austrumu deju izglītībā , nepieciešami tālāki pētījumi. Lai aizvietotu priekšstatus un stereotipus, ir vajadzīga precīza informācija.

4.Austrumu dejas patiesās būtības izpratne un vērtējums dejas izglītībā ir nepieciešams gan dejas pētniekiem, gan pedagogiem, gan audzēkņiem un skatuves dejas izpildītājiem, kuri nodrošina sabiedrību ar patiesu informāciju un estētiskajām vērtībām.

 5. Austrumu deja ir populāra ne tikai visā pasaulē, bet arī Latvijā. Austrumu dejas popularitāti  Latvijā  apliecina: 

1)      austrumu deju studiju un klubu regulāri rīkotie atskaites un labdarības koncerti;

2)      to studiju, klubu, kolektīvu, interešu izglītības iestāžu un fitnesa centru skaits, kuru pēc autores ievāktajiem datiem ir vairāk nekā 40, kur dažādos līmeņos praktizē austrumu deju ne vien kā mākslas formu, bet arī kā fitnesa alternatīvu;

3)      dažādo Latvijas studiju un klubu (Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Madonā, Daugavpilī u.c.) aptuveni 10 reizes gadā rīkotie ikgadējie austrumu deju festivāli un konkursi.

 VĒRES

 Benjamin,A.(2013).American Bellydance: From Columbian Exhibition to American Tribal Style, Recordings Collection at the University of Chicago Library,Posted on April 4, 2013.

Pieejas veids: http://news.lib.uchicago.edu/blog/2013/04/04/american-bellydance-from columbian-exhibition-to-american-tribal-style/    Sk.13.11.2015.

 

El Safy,S.(1997) .What’s In a Name? In the Direction of Adopting Standardized Terminology, A Journal for Lovers of Middle Eastern Dance&Arts published by Shareen el Shafy 1992 to 2002, Habibi Magazine,Vol. 16, No. 3, Fall 1997. Pieejas veids: http://thebestofhabibi.com/vol-16-no-3-fall-1997/standardized-terminology/ Sk.08.11.2015.

 

Fahmy, F. (1987). The creative development of Mahmoud Reda. A contemporary Egyptian choreographer. Master thesis, University of California, Los Angeles.

 

Fedjajeva,T(n.d.).Saruna austrumu deju konkursa laikā, ANS TV- privātā telekompānija,Azerbaidžānas pirmais komerc tv kanāls,Baku.Video. Publicēšanas datums: 07.04.2013. Pieejas veids: https://www.youtube.com/watch?v=xi1Zt1zb7x4  Sk.07.11.2015.

 

Forner,M. L.(1998). Ibrahim Farrah: 1939-1998 Artist, Educator, Ethnologist. , A Journal for Lovers of Middle Eastern Dance&Arts published by Shareen el Shafy 1992 to 2002, Habibi Magazine, Vol. 17, No. 1, Spr 1998. Pieejas veids: http://thebestofhabibi.com/vol-17-no-1-spring-1998/ibrahim-farrah/   Sk.07.11.2015.

 

Hanada-Rogers,T.(2001). Dance Education Bringing Middle Eastern Dance into the Mainstream, A Journal forLovers of Middle Eastern Dance&Arts published by Shareen el Shafy 1992 to 2002, Habibi Magazine, Vol.18,No.3,Mar 2001. Pieejas veids: http://thebestofhabibi.com/vol-18-no-3-march-2001/dance-education/  Sk. 06.11.2015.

 

Hirschberger,R.(2007). Bauchtanz: Mit sinnlischer Bewegung zu korperlicher Harmonie; Taschenbuch. Pieejas veids: http://www.amazon.de/Bauchtanz-sinnlicher-Bewegung-k%C3%B6rperlicher-Harmonie/dp/3517082961 Sk.08.11.2016.

 

McDonald,C.(n.d.). The Gilded Serpent presents...,Caitlin, Pieejas veids: http://www.gildedserpent.com/aboutuspages/Caitlin.htm#axzz1wevUH4QK Sk.08.11.2015.

 

Ministru kabineta rīkojums(2014.29.jūl.) Nr.401, Par kultūrpolitikas pamatnostādnēm 2014.-2020.gadam "Radošā Latvija". Rīgā 2014.gada 29.jūlijā (prot. Nr.41 23.§), Pieejas veids:   http://likumi.lv/doc.php?id=267970   Sk.31.10.2015

 

Osweiler,L.(2006). Naming the Dance, Published by Zaghareet Magazine-2006, Pieejas veids: http://www.amaradances.com/amara_articles/2006_naming.html Sk. 10.11.2015.

 

Rowell, B. (2000). An Expanding Map. In A. Grau & S. Jordan (Eds.) Europe dancing. Perspectives on theatre dance and cultural identity. London: Routledge, P.188-212

Said, E. W. (1981). Orientalismus. Frankfurt/M, Berlin, Wien: Ullstein, S.30

 

Sardar, Z.(2002). Der fremde Orient. Geschichte eines Vorurteils. Berlin: Klaus Wagenbach 2002, S.60

 

Shapiro, S. B. (2008). (Ed.) Dance in a World of Change. Reflections on Globalization and Cultural Difference.Champaign: Human Kinetics.

 

Shira (n.d.), Fact or Fiction: Which Belly Dance Urban Legends Should You Believe?, Pieejas veids: http://www.shira.net/about/fact-or-fiction.htm   Sk. 10.11.2015.

 

Siljamäki M., Anttila E. & Sääkslahti A.(2010).Pedagogical conceptions of Finnish teachers of transnational dances. Cases: African dance, Oriental dance and Flamenco, nordic journal of dance - volume 2,2010. Pieejas veids: http://www.nordicjournalofdance.com/Pedagocial.pdf   Sk.06.11.2015

Spalva,R.(2004).Tēls un dejas kompozīcija-Rīga:RAKA,62.lpp.

Соловьева,И.(2004).Влияние культуры танца на формирование телесного образа Я, материалы 5-х международных чтений памяти Л.С.Выготского, ноябрь 2004. Москва. Pieejas veids: https://irsol.wordpress.com/2014/08/18/ влияние-культуры-танца-на-формирован/  Sk. 08.11.2015.

Брон,Л.(2004).Самоучитель восточных танцев. Танец живота, Серия «Только для женщин».-Ростов н/Д: Феникс,21 с.

Буонавентура,В.(2005).Рожденная в танце. Женщина и танец в арабском мире. Санкт- Петербург: ООО «РА»,17-28 с.

Даллал,Т.& Харрис,Р.(2005) Танец живота. Самоучитель. Минск: ООО «Попурри», 28 с.

Сачакова, В.(2006).Танец живота для начинающих.Я все могу!-М. Олма Медиа Групп , 17 с.

 

Lektore mg.sc.educ. Zita Valka , Liepājas Universitāte ,Adrese:Lielā iela 14,Liepāja.LV-3400,Latvija Tālr.mob.: 29662196 E-pasts: zitavalka@inbox.lv

"Dance improvisation method for Professional development of emerging sports and dance teachers in Liepaja University"Page 97-107

 http://media.wix.com/ugd/d546b1_08f6a35b05114b969fb5d41a1443d619.pdf

LV versija "Psiholoģija ģimenei un skolai"_2017

SIEVIETES IESPĒJA SAGLABĀT SIEVIŠĶĪBU UN VESELĪBU AUSTRUMU DEJU UN HATHA JOGAS NODARBĪBĀS. 

Mūsdienu apstākļi sievietei bieži  liek būt sava likteņa noteicējai,ekonomiski,psiholoģiski un fiziski patstāvīgai,uzsvērot savu esību, individualitāti un patstāvību,konkurējot, uzņemoties lielu slodzi un upurējot savu sievišķību. Tas rada virkni  gan attiecību ,gan veselības problēmu,kas ir īpaši saistītas ar reproduktīvo veselību un ginekoloģiju.

Tākā mūsu valstī sievietes veselība ir ne tikai politiska,sociāla vai dzimumu problēma,bet arī visas sabiedrības veselības pamats,tad aktuāli kļust to iespēju meklējumi,kas ļautu sievietei saglabāt sieviškibu un veselību.

Taču meklējot jaunas iespējas,der atcerēties ,ka bieži vien jaunais ir labi aizmirsts vecais.Te runa ir par  gadu simtiem senu tradīciju un vēsturiskās pieredzes ignorēšanu,atteikšanos no tikumiskajiem ideāliem,kā arī neticēšanu universālām patiesībām un augstāku, absolūto zināšanu esamībai. 

Atskatoties gan uz mūsu tautas,gan uz  dažādu seno kultūru tautu  filozofiju,,mēs sastopamies ar seno gudrību jeb zināšanu,kas sniedz atbildes uz visiem iespējamiem cilvēka dzīves jautājumiem, Pasaulē vissenākais - 5 tūkstošus gadu atpakaļ datētais  zināšanu pamattraktāts ir Vēdas,kas  senajā sanskrita valodā nozīmē “zināšanas”.Šo seno zināšanu atblāzma mūsdienās vēl saglabājusies Slāvu, Āriešu kultūrās.

 Daudzi  zinātnieki ,pētnieki ,literāti  (J.V. Gēte, I. Kants, G.V.F. Hēgelis, A. Einšteins, R. Emersons, R. Rolāns, R.Tagore, Ļ.Tolstojs) arī uzskatijuši Vēdas par pašām senākajām zināšanām uz planētas un nopietni tās pētijuši, atklājot ne mazums interesanta.  

Tieši Vēdas sadaļā-Rigvēdas tiek izklāstītas izglītības teorijas ,kurās atspoguļojas  zināšanas par attiecībām ,ģimeni un visiem tiem aspektiem,kas tik svarīgi sievietei veselībai , laimei , sieviškibai  un arī dvēseles izjūtai. Rigvēdas formāli mēs varētu salīdzināt ar latviešu dainām. 

Tiem,kas meklē jaunas iespējas,balstoties uz senajām zināšanām, tiek piedāvātas nodarbības austrumu dejā dažada vecuma sievietēm un nodarbības hatha jogā visiem deju studijā"ARABESKA" Liepājā.

Hatha joga ir Vēdiskās tradīcijas sastāvdaļa.

Informācija par hatha jogu lasāma skolas "Dipika",kurā mācās nodarbību vadītāja,mājas lapā u.c.

 http://www.yoga.lv/lv/Hatha-joga/ ,  daudz autentiskas informācijas ir shiva.lv 

Kā arī ir ļoti daudz labas citas informācijas latviešu krievu un angļu valodās,uzspiežot attiecīgo atslēgas vārdu.

Jēdzienu Austrumu deja (belly dance, oriental dance,middle eastern dance,arabian dance,dande du ventre,raks-sharky), latviski bieži mēdz vulgarizēt kā vēderdeju ,kas ir tiešs tulkojums no krievu tanec života. .Život - senkrievu val.nozīmē dzīvība,dzīve-tātad patiesībā - dzīvības deja. Mūsdienās austrumu deja jeb orientālā deja ir atškirīga no tās seno ,vēsturisko sakņu izpratnes.Daudzi šīs deja pētnieki uzskata,ka šis dejas veids bijis kā auglības rituāls, rituāls,lai sagatavotu sievieti dzemdībām un veids,kā izvēlēties partneri. Plašu zinātnisko un medicīnisko pētijumu par šo vismaz 10 000 gadu seno dejas stilu trūkums liecina par dejas sakrālo būtību,kurai raksturīga iniciācija un zināšanu tieša nodošana no skolotāja skolniekam. Iespējams,tieši šī iemesla dēļ ,pasaulē nepastāv kaut kāda konkrēta , vienota izstrādāta austrumu dejas apmācības un pasniegšanas metodika un terminoloģija.

Austrumu deju mēdz dēvēt arī par sieviešu jogu .Līdzīgi kā jogas asanas , austrumu deju kustības to izpildes procesa laikā prasa no dejotājas izsmalcinātu ,niansētu iekšējo psihofizisko procesu uztveri. Dejas praktizētājas ar laiku uztver īpašas uzmanības koncentrācijas nepieciešamību kā uz atseviškām ķermeņa daļām,tā uz psihiskiem procesiem sarežģitu kustību izpildes laikā.     

Austrumu dejas rituālās saknes mūsdienās transformējušās kā sievietes psihofizisko veselību veiciošs brīvā laika pavadīšanas,izklaides, pašapliecināsanās un pat ienākuma avota veids.

Taču Neskatoties uz mūsu dzīves peripētijām,reliģiozo nosodījumu,pastāvīgajām dzīves pārmaiņam,šī deja tāpat kā jogas tradīcija ir izdzīvojusi līdz mūsdienām,kas apliecina par tās sūtību-"dzīvību dodošā". 

Dziļakai teorētiskai izpratnei par ausrumu deju iesaku izlasīt angļu-itāļu izcelsmes dejotājas un pētnieces Vendijas Bonaventuras grāmatu:

krievu val.  Буонавентура В. Рождённая в танце. (kādreiz lejuplādēju tīklā,tikai bija ļoti jāmeklē)

! Grāmatu krievu valodā varu pārsūtīt elektroniski.Rakstiet man uz adresi: zitavalka@inbox.lv

angļu val. Wendy Buonaventura Serpent of the Nile: Women and Dance in the Arab World (e-veikalos)

Grāmatas krievu versijaGrāmatas angļu versija

          Informācija par to,cik daudz mēdz būt austrumu deju stilu lasāma šeit:

http://www.zvezda-vostoka.ru/the-most-in…

Studijā"Arabeska" dejo :  Classical egyptian dance

                                        Classical egyptian dance with accessories

                                        Balady (Egyptian folk dance)

                                        Show belly dance

Laba   literatura  par dažādām dejām krieviski  : https://vk.com/topic-47412449_27840882

Studijas"ARABESKA" vadītāja, LiepU lekt. Z.Valka 2015.g.

sīkāka info par mani: http://zitadance.mozello.lv/par-mani/CV/

PUBLIKĀCIJA 1.STARPTAUTISKAJAM JOGAS PĒTNIECĪBAS SIMPOZIJAM RĪGĀ 21.06.2016.

(Balva un sertifikāts no Indijas vēstnieces Latvijā)

Jogas elementu iekļaušana izglītības procesā Liepājas Universitātē.

Zita ValkaLiepājas Universitāte, Pedagoģijas un sociālā darba fakultāte ,sporta pedagoģijas joma.

 Ievads

          Mūsdienu studentiem-topošajiem savu nozaru speciālistiem ,kuru mācību un darba slodze mūsdienās bieži vien pārsniedz normu ,vajadzīgs ne tikai fiziskais spēks un laba veselība ,bet arī augsts intelekta līmenis – zināšanas, izpratne, kritiskās, loģiskās un radošās domāšanas spēks.

Piemēram , 4 mācību gadu laikā aptaujātos Liepājas Universitātes studiju programmas “Sporta un deju skolotājs” gandrīz visus studentus -93,47% uztrauc sociāli- psiholoģiskas problēmas . 62,79% no šiem studentiem problēmas ir tieši darbā vai mācībās ,visbiežāk tiek minēta spriedze,stress, nesaskaņas ,konflikti (Valka ,2016).

Pēc raksta autores domām topošo jebkuras nozares speciālistu profesionālās  sagatavotības process augstskolā ir jārealizē vienotā sistēmā, apvienojot studentu fizisko, intelektuālo un psiholoģisko sagatavotību patstāvīgai profesionālai darbībai.Šajā kontekstā augstskolas pasniedzēju uzdevums ir mācību kursus pasniegt  brīvu ,atvērtu un radošu nodarbību formā ,pārstājot orientēties uz stereotipu „no vidusmēra studenta par vidusmēra speciālistu”. Taču brīva radošās enerģijas plūsma spriedzes apstākļos ir praktiski neiespējama. No iepriekšminētā var secināt , ka psihofiziskās pašregulācijas iemaņu mācīšana ,apgūšana un iekļaušana izglītības procesā ir loģiska.

          Raksta autore kā Liepājas Universiātes sporta jomas mācībspēks ar 26 gadu darba stāžu paralēli savai individuālajai pašizaugsmei ir piedāvājusi gan studentiem ,gan pasniedzējiem , gan citiem interesentiem dažādas kustību nodarbību alternatīvas ,tādas  kā relaksācijas kustība ar jogas un indiešu dejas elementiem ,austrumu jeb orientālā deja,dejas kustību improvizācija, hatha joga, kuras ietver sevī apzinātus psihofiziskās pašregulācijas mehānismus. Viena no šādu kustību nodarbību alternatīvām - relaksācijas kustība ar jogas un indiešu dejas elementiem rakstā tiks izvērsta plašāk 1. un 2. sadaļā.

 Raksta mērķis: Atklāt jogas elementu kā psihofiziskās pašregulācijas prakses iekļaušanas nepieciešamību izglītības procesā.

 Atslēgas vārdi: jogas elementi ,psihofiziskā pašregulācija, relaksācijas kustība, Liepājas Universitāte.

 

 1.Psihofiziskā pašregulācija kā ķermeņa-garīgās prakses rezultāts relaksācijas kustību nodarbībās.

           Cilvēka psihofiziskā pašregulācija ir uz savu psiho - emocionālo sfēru un fizisko stāvokli vērsta apzināta darbība: izeja no depresīva stāvokļa; no miera un komforta stāvokļa līdz aktivitātei (Курис,2007). Kā liecina autores novērojumi, no ikdienas kņadas un hipodinamijas nogurušais mūsdienu cilvēka ķermenis nav spējīgs ilgstoši atrasties statiskās pozīcijās ,kas ir nepieciešamais priekšnoteikums ,izpildot hatha-jogas un meditācijas vingrinājumus. Stagnācijas process organismā-izjaukts metabolisms ,destruktīvs mugurkaulājs un citas mūsdienu cilvēka psihofiziska rakstura problēmas automātiski pārslēdz cilvēka uzmanību uz ķermenī radušos sāpju simptomātiku. Lai kliedētu psihisko un fizisko spriedzi ķermenī , pēc autores domām nepieciešams īpašs stāvoklis –

relaksējoša  kustība  (Valka,2005).

Kā vienu no šādu nodarbību tipa alternatīvām laikā no 1997.līdz 2007.gadam autore piedāvājusi regulāras relaksācijas kustību nodarbības ar jogas un indiešu klasiskās dejas elementiem.

Dižais viedais Patandžali jogu apzīmējis kā yogascittavritti nirodhah ,kas sanskrita valodā nozīmē kontroli pār prāta ,intelekta un ego vibrācijām (Айенгар ,1992).” Jogas mērķis ir savaldīt prātu un novērst to no pieķeršanās jutekļu priekšmetiem”, raksta Šrīla Praphupāda (Prabhupāda , BG 6.5.komentārs).

          Indiešu klasiskā deja tiek saukta arī par Nritja Jogu  vai jogu dejā, atzīstot tajā fiziskās enerģijas un garīgā spēka sintēzi.          Relaksācijas kustība ir atbrīvojoša kustība ar maksimālu to ķermeņa daļu atslābināšanu ,kuras kustībā nepiedalās vai piedalās  ļoti minimāli. Šis ķermeņa kustību princips pilnībā atbilst hatha jogas pieejai.Pie tam kustību izpilde attīsta mugurkaulāja un locītavu kustīgumu un lokanību , kas dabīgā veidā veicina muskuļu bloku novēršanu. Šo psihoregulācijas iemaņu attīstības rezultātā notiek muskuļu mikrospazmu atbrīvošanās , attīstās paškontrole  un notiek atveseļojošs process.

Pēc joga-dance metodes autores- pasniedzējas profesores Irinas Kuris domām ,saskaņā ar Tantriskās tradīcijas idejām (tantras jēdziena kopējā izpratne ir izzināšanas ceļš ,cilvēks dzīvo sava ķermeņa robežās, kas pēc savas būtības ir tīrs un svēts, un kalpo garīgās enerģijas atbrīvošanai (Курис ,2001). ”Ar ķermeni nav jācīnās ,tas ir jāsaprot , jāizzina un jāizmanto, lai pārceltos citā dimensijā. Jogas vingrinājumu ietekmē šī enerģija var transformēties daudz smalkākos veidos, pārvietoties uz augstākiem enerģētiskiem centriem” (Kuris ,2001 ,citēts pēc Упанишады йоги и тантры, 1999).

1.tabula Psihofiziskā regulācija relaksācijas kustību nodarbībās.

Psihofiziskā regulācija relaksācijas kustību nodarbībās.

           I                                    I                                     I

Vingrinājumi koordinācijas attīstīšanai: kustībā,laikā, telpā,ritmā

Jogas elementi: dinamiskā un statiskā režīmā (asanas,vjaimas), pranajama,mentālā prakse,relaksācija

Indiešu klasiskās dejas elementi: kāju un roku pozīcijas,plaukstu stāvokļi (mudras un hastas)

 

No 1. tabulas redzam , ka būtiska komponente relaksācijas kustību nodarbībās ir indiešu klasiskās dejas elementi. Pati indiešu klasiskā deja ir viena no vissenākajām dejošanas tradīcijām , kura asociējas ar jebkuru no pasaules pamatreliģijām. Eksistē arheoloģiski pierādījumi , ka šīs dejas tāpat kā jogas saknes slēpjas senajā kultūrā, kura eksistējusi vēl pirms hinduisma (Гапта,2004). No septiņiem indiešu klasiskās dejas stiliem  raksta autote ir pazīstama ar Bharat-Natyam , kurš vienīgais saglabājies tā klasiskajā veidā.Šī māksla apvieno gan mūziku, gan deju, gan žestu valodu, gan mākslu nodot emocijas un jūtas ar mīmikas palīdzību. Tas ir vienots unikāls komplekss, kas virzīts uz cilvēka attīstību, harmoniju, pilnveidošanos. Pēc savas būtības indiešu dejas māksla ir garīga. Tīri fizioloģiski pati deja ir pārāk smaga slodze nesagatavotam organismam. Nepareizi nostādītas ķermeņa pozīcijas rezultātā audzēknis var gūt ceļu locītavu un mugurkaulāja traumas. Tādēļ relaksācijas kustību  nodarbībās, īpaši apmācības sākuma posmā, indiešu deju elementus (adavu) ar kāju piesitieniem autore praktizējusi palēninātā tempā, taču aktuāls paliek darbs ar žestiem un mīmiku. Līdzās psihofiziska rakstura vingrinājumiem, pēc autores domām, studentiem un interesentiem ir jādod saprotamā valodā, atbilstoši audzēkņu apziņas un uztveres gatavības līmenim pasniegts teorētisks materiāls par cilvēka ķermeņa un psihes kopsakarībām , kā arī par garīgo prakšu nepieciešamību ikdienā.

     Savu 25 gadu pieredzi, pētot un nodarbojoties ar jogu un indiešu klasisko deju, grāmatā ”Indiešu klasiskās dejas joga” ir apkopojusi filozofijas zinātņu doktore no ASV Roksana  Gapta. Viņa atspoguļo divu savstarpēji atšķirīgu indiešu garīgo tradīciju - dejas un jogas savstarpējās attiecības: ”Starp indiešu klasisko deju un jogu ir gan svarīgas atšķirības , gan ne mazāk svarīgas līdzības. Ja hatha joga ir orientēta iekšēji, tad deja orientēta ārēji-uz skatītāju.Abas disciplīnas sevī ietver iekšējo subjektīvo pieredzi un ārējo-objektīvo formu, kā arī aptver visus cilvēka ķermeņa līmeņus: fizisko, psiholoģisko un garīgo. Gan jogā, gan indiešu dejā visi šie jēdzieni izprotami kopveselumā” (Гапта ,2004).

 2. Praktiskais pētījums par sievietes ķermeņa sensitivitātes izmaiņām relaksācijas kustību nodarbību ar jogas un indiešu dejas elementiem apmeklēšanas rezultātā.

 Svarīgs solis cilvēka psihofiziskās veselības atjaunošanā ir visa ķermeņa sensitivitātes apziņas atjaunošana.

Ķermeņa garīgums, kā uzsver amerikāņu psihoterapeits Aleksandrs Louens , izpaužas, izjūtot sevi kā visuma daļu. Jūtas ir kas vairāk, nekā prāta funkcija, jo tās aptver visu ķermeni. Ja mēs gribam atgriezt savu grāciju , kas ir nepieciešama kvalitāte tieši sievietei, un veselību, mums ir jājūt katra sava ķermeņa daļa. “Spēja sajust ķermeni samazinās virzienā

no galvas uz kājām”, raksta Louens (Лоуэн,2000).

Viens no ķermeņa sensitivitātes novērtēšanas veidiem ir Louena zīmējumu tests, kuru izmantojot tika veikts pētījums laika posmā no 2003.gada septembra līdz 2005.gada janvārim.

Praktiskajā pētījumā piedalījās sieviešu kārtas respondentes -Liepājas Universitātes studentes,  kuras apmeklējušas relaksācijas kustību kā ārpus studiju nodarbības un interesentes no Liepājas un Aizputes pilsētām, kuras par savu ikdienas kustību aktivitātes veidu izvēlējušās relaksācijas kustību ar jogas un indiešu klasiskās dejas elementu iekļaušanu nodarbībās. Pētījuma mērķis: novērtēt respondentu ķermeņa sensitivitātes izmaiņas pēc regulāri apmeklētām nodarbībām.

 Respondentu atlases kritērijs : Sieviešu kārtas respondentes vecumā no 18 līdz 50 gadiem, kuras vismaz 6 mēnešus regulāri apmeklējušas relaksācijas kustību nodarbības ar jogas un indiešu dejas elementiem.

Respondentu skaits: 19

Instrukcija : pētījuma sākuma posmā tika dota instrukcija-uzzīmēt sievieti un vīrieti uz atsevišķām lapām, pārlokot A4 formāta lapu uz pusēm.

Testā piedalījās arī tās dalībnieces, kuras grupā iesaistījušās vismaz 6 mēnešus pirms testa noslēguma posma , kurā tests tika vēlreiz atkārtots ar to pašu instrukciju.

Iegūto rezultātu apstrāde un secinājumi : Ķermeņa zīmējumu pozīcijas un līdzības ar dzīvu cilvēku grūtības pakāpe norāda uz respondenta ķermeņa apziņas pakāpi, kā arī norāda tās ķermeņa daļas, kuras respondents jūt vislabāk (Лоуэн ,2000).

2.tabula  Ķermeņa sensitivitātes izmaiņas regulāru relaksācijas kustību nodarbību apmeklēšanas rezultātā 19 respondentēm.

Pirms nodarbību apmeklēšanas	Paraugs zīmējumā	Pēc nodarbību apmeklēšanas	Paraugs zīmējumā
Zīmējumā nav plaukstu (12 resp.) 63,15%	1.,2.,8.	Zīmējumā parādās plaukstas  (4resp.)  33,3% no 63,15%	1.,2.,8.
Zīmējumā nav pēdu (9 resp.) 43,36%	1.,2.	Zīmējumā parādās pēdas (6 resp.) 66,66% no 43,36%	1.,2.
Zīmējumā nav acu (4 resp.) 21,05%	1.,4.,8.	Zīmējumā parādās acis (4 resp.) 100% no 21,05%	1.,4.,8.
Zīmējumā nav nekādas sejas izteiksmes (5 resp.) 26,31%	1.,4.,8.	Zīmējumā parādās sejas izteiksme (5 resp.) 100% no 26,31%	1.,4.,8.
Ķermenis uzzīmēts kā shematisks vai tukšs (7 resp.) 36,84%	1.,2.,5.,8.	Zīmējumā ķermenim parādās kontūra vai piepildījums (7 resp) 100% no 36,84%	1.,2.,5.,8.
Ir uzzīmēta tikai puse no ķermeņa vai ķermeņa nav vispār (3 resp.) 15,78%	3.,7.	Parādās viss ķermenis 1 33,33% no 15,78%	3.,7.

Secinājumi un diskusija.

           2.tabulā un zīmējumu paraugos redzams, ka lielākajai daļai respondentu - 63,15%  pirms nodarbību apmeklēšanas zīmējumos trūkst plaukstu,  no tiem 33,3% pēc nodarbību apmeklēšanas zīmējumos tās ir parādījušās, kas varētu liecināt par sīkās motorikas funkciju zināmu uzlabošanos. Mazāk kā pusei respondentu - 43,36% sākotnēji zīmējumos trūkst pēdu, taču zīmējumu testā pēc nodarbību apmeklēšanas zīmējumos tās parādās vairāk  salīdzinājumā ar plaukstām -66.66%. Tātad , iespējams, sensitivitāte pēdās uzlabojusies vairāk nekā plaukstās. 

Ir zināms,ka cilvēka galvas smadzeņu motorajā zonā roku projekcijai ir vislielākā nozīme. Tā saistīta ar galvas smadzeņu runas centriem (Никитин В ,2000).

Respondentes , kurām testa sākumā zīmējumos trūkst tādu ķermeņa daļu komponentu kā acu, sejas izteiksmes, ķermeņa apakšējās daļas, ķermenis ir zīmēts shematiski vai redzams  tikai ārējais ķermeņa apvalks, zīmējumu testā pēc nodarbību apmeklēšanas iepriekš uzskaitītais parādās gandrīz visām.

Taču ,salīdzinot ar iespējamās sensitivitātes uzlabošanās rādītājiem citās  atsevišķās ķermeņa daļās - acīs,sejas izteiksmē vai visā ķermenī kopumā , sensitivitāte plaukstās,  relaksācijas kustību nodarbībās praktizēto hastu un mudru rezultātā , iespējams,  uzlabojas vislēnāk , vai arī šim procesam vajadzīgs ilgāks laiks. Louena zīmējumu tests liecina, ka respondentu kopējā ķermeņa sensitivitāte relaksācijas kustību nodarbību ar jogas un indiešu dejas elementiem apmeklēšanas rezultātā ir uzlabojusies.           Iepriekš aprakstītā testa dziļāka analīze ir ķermeņorientētās un dejas terapijas nozares pārziņā, taču šādu-vienkāršu, acīm redzamu testa analīzi  var veikt katrs pedagogs, kurš strādā ar ķermeņa kustībām.   Gan Louena zīmējuma testa rezultāti , gan autores personīgā pieredze liecina par atsevišķu ķermeņa daļu, locītavu , muskuļu , kā arī mīmikas un žestu apzinātas diferencēšanas grūtībām to sensitivitātes trūkuma dēļ, kas rada grūtības visa ķermeņa vienotas, veselas kustību plūsmas saglabāšanā.

Tātad , ir nepieciešama ne tik daudz muskuļu , locītavu un saišu attīstīšana , kā spēja vadīt apzinātu kustību aktu, kas ir galvenais princips gan relaksācijas kustībā , gan indiešu klasiskajā dejā , gan hatha jogā - tās psihomotorajā kontekstā.

V.Ņikitins šādu kustību tipu nosaucis par kognitīvo kustību un polimodalitāti - kā šīs kustības galveno raksturotāju (Никитин В,2000).   Diemžēl ,tādu uzdevumu  kā nepieciešamību vienlaicīgi kontrolēt visu locītavu tempu, ritmu, amplitūdu, spēku, kustību virzienu klasiskā Eiropas fiziskā kultūras un sporta izglītības sistēma nerisina, kā rezultātā attīstās tikai atsevišķi tipiski psihofiziskie mehānismi un psihomotorās funkcijas. Šāda procesa rezultāts –plastisko procesu disfunkcija jeb asa, haotiska, neapzināta uzvedība, rupjas un nekoordinētas kustības, kā arī cilvēku radošas pieejas trūkums savā profesijā un dzīvē vispār.

Pēc autores domām, kontekstā ar iepriekš minēto milzīga loma ir pedagogam, viņa iniciatīvai, personīgajai pieredzei, kompetencei, uzdrīkstēšanās spējai.

3.Hatha jogas nodarbību iespējas jauniešiem un pieaugušajiem izglītības procesā Liepājas Universitātē šodien.

Mainīgas politiski – ekonomiskās sistēmas apstākļos valstī  mainās arī situācija izglītības sistēmā un izglītības sistēmas  iestādēs. 

2006.gadā līdz ar studiju programmas sporta un deju skolotājs izveidošanu Liepājas Universitātē  mācībspēkiem ar laiku radās iespēja piedāvāt jaunus studiju kursus, kā rezultātā studiju kurss Hatha-jogas pamati  Liepājas Universitātē tika akceptēts 2012.gadā kā izvēles kurss (c-daļa) ar 80 kontaktstundām. Šo studiju kursu Liepājas Universitātē studentiem iespējams izvēlēties tikai 1 semestri visā studiju periodā.

Anotācija par studiju kursu Hatha jogas pamati:  Hatha joga ir atveseļojošās vingrošanas paveids, kas balstīts uz senu Vēdisko tradīciju, kura piemērota mūsdienām. Nodarbības pamatā ir ķermeņa pozas, kas attīsta lokanību, līdzsvaru, spēku un palīdz iepazīt savu ķermeni, kā arī elpošanas vingrinājumi.  Joga ir lielisks veids, kā atbrīvoties no stresa. Tā stimulē pozitīvu domāšanu, vienlaicīgi pilnveidojot ķermeni. Jogai ir milzīgs atveseļojošs efekts.

Minētā studiju kursa mērķi ir sniegt izpratni studentiem par  sevis –savas patiesās dabas apzināšanos, savu ķermeņa un psihes robežu iepazīšanu; sniegt izpratni par ķermeņa un psihes likumsakarībām.          Studiju kursa uzdevumi: sniegt studentiem teorētiskas un praktiskas zināšanas par jogu kā vienotu, visu dzīves sfēru aptverošu  zinātni;

sniegt izpratni par veselīga dzīves stila veidošanas nepieciešamību.

Kā studiju kursa paredzamais rezultāts ir studentu prasme izmantot hatha jogas vingrinājumu sistēmu kā individuālās  dzīves kvalitātes uzlabošanas iespēju.

Oficiālās izglītības sistēmas ietvaros ar hatha jogu Liepājā ir iespējams nodarboties arī Liepājas Bērnu un Jaunatnes centrā.

 Secinājums.

       Pozitīvās respondentu ķermeņa sensitivitātes izmaiņas pēc regulāri apmeklētām relaksācijas kustību ar jogas un indiešu dejas elementiem nodarbībām un, pēc autores novērojumiem, izveidojušās psihofiziskās pašregulācijas iemaņas pēc regulāru hatha jogas nodarbību apmeklējuma Liepājas Universitātes studentiem un Liepājas Bērnu un Jaunatnes centra audzēkņiem  liecina par jogas elementu kā psihofiziskās pašregulācijas prakses iekļaušanas nepieciešamību kopējā oficiālās izglītības procesā.

 Vēres:

 Prabhupāda Shrila , Bhagavat Gita komentāri ,BG 6.5.

 Valka Zita ,2005 ,Pieaugušo psihofiziskās veselības nostiprināšana ar austrumu ķermeņa kultūras elementiem/Maģistra darbs ,Liepāja: LPA, 2005.-110 lpp.(76.lpp.)

 Айенгар Гита ,1992 ,Йога для женщин ,Москва:Наука ,Главнвя редакция восточной литературы ,1992-с.272. (17с.)

 Гапта Роксана ,2004 ,Йога индийского классического танца.Зеркало йогини ,Санкт-Петербург:ООО “РА” ,2004.-208с. (2;51с.)

 Курис Ирина ,2007,Мудры и хасты в вашей жизни ,Балтийская педагогическая академия ,Санкт-Петербург ,2007.(5-12с.)

 Лоуэн Александр,2000 ,Психология тела:биоэнергетический анализ тела ,Мoсква:Институт Общегуманитарных Исследований ,2000-208с. (74-90с.)

 Никитин В ,2000 ,Энциклопедия тела:психология ,психотерапия ,педагогика ,театр ,танец ,спорт ,менежмент ,Москва ,Алетейна , 2000.-624с.  (390;389с.)

 Īss pretendenta CV :

 Zita Valka – Mg. sc. educ. ,Liepājas Universitātes Pedagoģijas un sociālā darba fakultātes studiju programmas „Sporta un deju skolotājs” lektore ,Liepājas BJC pasniedzēja ,Liepājas deju studijas „Arabeska”

Vadītāja ,Starptautiskās Dejas padomes biedre ,profesionāla dejotāja ,horeogrāfe ,sporta un dejas pedagoģe ,pasniedz hatha jogu Liepājas Universitātē un Liepājas Bērnu un Jaunatnes centrā. Mācās jogu un vēdas  jogas skolā “Dipika” ,vēdisko astroloģiju - "Shiva" centrā. Joga dance apguvusi pie Pēterburgas Baltijas Pedagoģijas Akadēmijas prof.Irinas Kuris ,idiešu klasisko deju Bharat natyam  mācījusies  pie Pilles Roosi ,Larisas Jaņinas-Padskočajas ,Vijas Vētras un sakrālo deju - Sufiju templī Katvīkā (NL).Piedalījusies starptautiskos projektos. Vairāku publikāciju par dejām un veselību autore.Starptautiskā eksotisko deju festivāla”Pāri jūrām Liepājā 2009” organizator

DVĒSELES   ATKLĀSME   DEJĀ   SIEVIETES   GINEKOLOĢISKO   PROBLĒMU   PROFILAKSEI   VĒDISKĀS   KONCEPCIJAS    KONTEKSTĀ   

No rakstu krājuma Deja, kustība, ķermenis = Dance, movement, body. Rakstu krājums / S. Mihailovas red. – Rīga: ≪Drukātava≫, 2013. – 238. lpp

Ievads 

Rakstā tiks aplūkotas sievietes nepareizas audzināšanas sekas mūsdienu sabiedrībā, proti, sievietei, zaudējot kontaktu ar savu dabisko būtību, zūd sievišķās iezīmes, kā rezultātā viņai rodas disharmonija attiecībās gan ar citiem, gan pašai ar sevi, kā arī veselības – it īpaši ginekoloģiska rakstura – problēmas. Šo problēmu risināšanas profilaksei  autore piedāvā harmoniskas dejas kustības, kas rezonē ar sievietes organismu, dod iespēju attīstīt sievišķās kvalitātes un atgūt dabīgo līdzsvaru. Rakstā tiks aplūkotas senās vēdiskās kultūras, kā arī tās sadaļas ājurvēdas (Frolijs, 2011) jeb pasaulē vissenākās zināšanas par cilvēku un tā veselību atziņas.

Vēdiskā kultūra un sievietes nepareizas audzināšanas sekas mūsdienu sabiedrībā

            Ļoti sen – pirms vairākiem tūkstošiem gadu – visā pasaulē bijusi vienota kultūra. Tā apvienojusi dažādu rasu, nacionalitāšu un ticību novirzienu cilvēkus. Tā balstījusies uz garīgās zināšanas principiem. Kā norāda ārsts O. Torsunovs (Торсунов, 2004), vēlāk no vēdiskās kultūras veidojušās visas mūsdienu kultūras un tradīcijas. Daļa šīs kultūras mantojuma saglabājusies vēl šodien (visvairāk Indijā). Tāpat kā visu mūsdienu indoeiropiešu valodu, arī latviešu valodas saknes meklējamas sanskritā. Vārda «vēda» latviskā nozīme ir ‘vieda’, t.i., zināšana, gudrība jeb garīgo zināšanu kultūra. Saskaņā ar raksta tēmu aplūkosim problēmu pašā tās saknē.

            Saskaņā ar vēdisko koncepciju viena no sievišķajām kvalitātēm, kas nodrošina sievietes laimi, ir prasme mīlēt. Aplūkojot mūsdienu sievietes dzīvi, sākot no pašas bērnības, redzam, ka meitene sāk mācīties skolā, kur mācību priekšmetu pamatā ir darbs ar informāciju, lasīšanas un rēķināšanas prasmju attīstīšana, bet sievišķo kvalitāšu attīstīšanai un starpdzimumu attiecību psiholoģiskajiem aspektiem uzmanība pievērsta faktiski netiek. Tātad jau sākotnēji skolā meitenē tiek attīstīts vīrišķais sākums. Viņa vispirms tiek mudināta ieņemt statusu sabiedrībā, iegūt materiālo nodrošinājumu, bet par ģimenes veidošanas mākslu runāts netiek. Taču daba sievieti ir iekārtojusi citādi.

            Ājurvēdas speciālists ārsts un psihologs O. Torsunovs (Торсунов, 2004) savās konsultācijās un lekcijās uzsver sievietes psihiskā spēka uzkrāšanas nepieciešamību. «Ja sieviete kļūst stipra kā sieviete, viņai ir iespēja izvēlēties labu vīru, kam ir viss nodrošinājums, kas nepieciešams sievietei. Taču, lai tiktu pie laba vīra, sievietei ir jābūt pacietīgai, maigai, gādīgai, ar sadzīvisku pieredzi. Saprātīgs vīrs šādu sievu mīlēs un novērtēs. Lai par šādu sievieti kļūtu, šīs sievišķās kvalitātes sevī ir jākultivē. Sieviete var domāt: es mācīšos un pilnveidošos profesionāli. Taču tas nav galvenais. Galvenais ir mīlestība, ģimene, bērni. Ja tādā virzienā sieviete domā, aug viņas sievišķais spēks. Iegūstot šo spēku, sievietei nav nepieciešama lieka spriedze arī ikdienas darbā. Viņa pasmaida, atrod pareizo pieeju, un lietas atrisinās pašas, jo viņai ir spēks. Šis spēks ir mīlestībā, nevis menedžmenta zināšanās,» uzsver dr. O. Torsunovs.

            Pieci galvenie psihiskās enerģijas spēki, kas dara sievieti laimīgu (vēdiskā koncepcija, pēc O. Torsunova):

1) fiziskā tīrība, iekšējā tīrība (lūgšanas);

2) uzkrātā sadzīviskā pieredze (ģimenes psiholoģijas zināšanas, piemēram, vīrišķās dabas izpausmes īpatnības, ēst gatavošana, attieksme pret darbu, naudu, pienākumi utt.);

3) šķīstība, nevainība;

4) cenšanās būt patīkamai vīram;

5) būt patiesai pret vīru (jāatklāj vīram viss, kas uz sirds un prātā, nemelot, neatklāt ģimenes lietas uz āru).

            Saskaņā ar vēdisko koncepciju sievietes iekšējā spēka un cēlsirdības pazīme ir ārējais izskats. Sievietes mīlestības kritērijs ir viņas skaistums, kas attiecīgs katram vecuma posmam. Visos laikos sievietes ir lepojušās ar savu ārējo skaistumu. Ja sievietei dzīves laikā, attīstot sevi kā harmonisku personību, veidojas sievišķīga uzvedība, tā ir spējīga dāvāt apkārtējiem mīlestību un siltumu. Un tāds skaistums iegūst pavisam citu kvalitāti – tas kļūst daudz dziļāks un tīrāks. Tad sieviete gūst iekšējo skaistumu, un ar ārējo viņai vairs nav jālepojas. Kad sievietes seja noveco, viņas kvalitātēm būtu jāpāriet uz citu, daudz dziļāku iekšēju līmeni, tad sieviete savu skaistumu nezaudē. Jo vecāka kļūst sieviete, jo dziļāks top viņas skaistums, kas ir iekšējs, kaut arī sejā redzamas novecošanās pazīmes. Taču, ja sieviete līdz šim līmenim nav izaugusi, par savu ārieni viņai rūpēties ir pienākums, jo āriene ir sievietes spēka kritērijs. No fizioloģiskā aspekta raugoties, skaistums atkarīgs no sievietes hormonālajām funkcijām.

Ginekoloģiskās disfunkcijas un to profilakse

            Cilvēka dzīvesveids atspoguļo indivīda pasaules uztveri, uzskatus un attieksmi pret to. No šī fakta izriet apgalvojums, ka visas saslimšanas sākas no prāta ciešanām, savukārt prāta darbību nosaka raksturs. Tādas jūtas kā savas dzīves noliegšana, pretējā dzimuma, dzimtas vai bērnu noliegšana, kā arī naidīga attieksme pret visu rada disbalansu ginekoloģiskajā sfērā. Sava loma šeit ir arī dienas režīmam, pārgurumam, nekārtīgām dzimumattiecībām.

            Sākumā ginekoloģisko, tāpat kā citu fizioloģisko procesu, traucējumi ir funkcionāli. Ja disfunkcija jeb «prāta ciešanas» turpinās, cieš imūnsistēma un sākas iekaisuma process. Ieilgušie iekaisuma procesi izraisa vielmaiņas produktu uzkrāšanos šūnās, kas savukārt veicina audu bojāšanos un jaunveidojumu rašanos.

Šī shēma var realizēties jebkurā orgānu sistēmas daļā. Kā norāda ājurvēdas speciālists J. Kobiļajevs (Кобыляев, 2009),viss atkarīgs no sākotnējā impulsa – domām, prāta ciešanām, kas aktivizē patoloģisko procesu.

Ginekoloģisko problēmu profilakse (pēc Кобыляев, 2009 ):

1. jāaizdomājas par savu dzīvesveidu un domāšanu. Šim nolūkam jāzina savas tiesības un pienākumi, kādas domas un darbības sekmēs vai sabeigs veselību, jo daba katram dzimumam paredzējusi noteiktu lomu ģimenē un sabiedrībā, noteiktas tiesības un pienākumus. To apskata vēdiskā zināšana;
2. sievietei svarīgi sevi apzināties kā sievieti, attīstot sievišķās un mātišķās kvalitātes. Vecākiem būtu jāzina, kā audzināt meiteni – topošo māti, pavarda sargātāju, kas sievietei būtu jādara un ko kategoriski aizliegts darīt. Tā ir ļoti svarīga zināšana, kas meitenei būtu jādod jau no agras bērnības.

            Mūsdienu Rietumu civilizācijā zēnu kā vīriešu un meiteņu kā sieviešu audzināšanas kultūra ir gandrīz zudusi. Tā sekas ir strauja ginekoloģisko un androloģisko problēmu attīstība. Tomēr šīs senās zināšanas vēl ir saglabājušās līdz mūsu dienām, tās glabā un tālāk nodod cilvēki, kas studē, analizē un pārzina senos svētos rakstus, vēdisko zināšanu.

Ājurvēdiskās medicīnas speciālists, konsultatīvā un zinātniski pētnieciskā darba vadītājs I. Vetrovs (Ветров, 2007) apkopojis statistikas datus par ginekoloģiskajām saslimšanām:

• ginekoloģiskās slimības ir otrās izplatītākās aiz aterosklerozes. 25% sieviešu līdz 35 gadu vecumam jau ir hormonāli traucējumi ginekoloģiskajā sfērā.
• 30-35% sieviešu pēc 40-42 gadu vecuma slimo ar mastopātiju, endometrozi, dzemdes miomu u.c. ginekoloģiskajām slimībām.
• Kā neauglības iemesls, 34% ginekoloģisko saslimšanu saistītas ar dishormonāliem traucējumiem, bet 48% – ar iekaisuma procesiem un to sekām.
• 70% sieviešu pāragri iestājas klimakss un priekšlaicīga novecošanās.
• Starp visiem onkoloģisko saslimšanu gadījumiem sieviešu reproduktīvā sfēra ir pirmajā vietā.

Sievietes reproduktīvie orgāni, to saslimšanas (pēc O. Torsunova)

Sievietes reproduktīvie orgāni un to saslimšanas

 Vēdiskais psiholoģiskais cēlonis

Problēmas ar dzemdi, kas ir «sakrālais zieds», sievišķības mājvieta

Problēmas ar rakstura iezīmi – samierināšanās.

Grūtniecība. Toksikoze vai spontānais aborts

Mātes enerģijas cīņa ar bērna kā tēva rakstura iezīmju nesēja enerģiju. Otrajā gadījumā mātes psihiskā enerģija ir spēcīgāka nekā bērnam.

Neauglība

Sievišķo kvalitāšu – mīlestības, maiguma, siltuma, gādības, labsirdības – trūkums.

Amenoreja

Sekas sievietes aukstumam, nejūtībai, apātijai, cietsirdībai, vilšanās dzīvē.

Menstruālo sāpju sindroms

Sievietei nepiemērota uzvedība. Menstruācija kā sakrālās telpas tīrīšanas un kārtošanas uztvere.

Mioma

Aborta vai sievietes rupjības un cietsirdības attiecībās sekas.

Menopauze

Sievišķā sākuma kā transformācijas uztvere no zemes aspekta uz universālo.

Problēmas olvados

Problēmas ar rakstura iezīmēm – pacietība, izturība, spēja pieņemt dzīvi.

Problēmas ar olnīcām

Problēmas ar rakstura iezīmēm – šķīstība, nevainība, uzticība.

Problēmas ar piena dziedzeriem

Problēmas ar rakstura iezīmēm – labsirdība, spēja mīlēt. Piens mātes ķermenī izstrādājas, pateicoties mīlestības enerģijai. Piens attīsta saprāta enerģiju, jo saprāts tiecas pēc mīlestības, kas ir visas dzīvības pamatā

    Saskaņā ar vēdisko koncepciju seksuālās attiecības pēc savas dziļākās būtības paredzētas dzimtas turpināšanai. Ja apaugļošanās nav ieplānota, auglis tiek apdraudēts ar abortu. Šim nolūkam mūsdienās pastāv pretapaugļošanās līdzekļi, kuri nodara mazāku ļaunumu nekā aborts. Visideālākais variants ir garīgā izaugsme, savstarpēja mīlestība, apzināta bērna ieņemšana. Kā mazāko no visiem ļaunumiem ājurvēdas speciālisti iesaka dažādus nehormonālos līdzekļus, tikai pēc tam apsverot domu par hormonālo līdzekļu lietošanu, kas nav labākais variants, jo sagrauj sievietē iespēju būt sievietei, un sekas tam ir rakstura iezīmju izmaiņas un sagrauts sievietes dabīgais cikls.

Sievišķo kvalitāšu attīstīšana – labākā ginekoloģisko problēmu profilakse

        No vēdiskās pozīcijas viedokļa vislabāk sievišķās kvalitātes var izkopt ar sievietei paredzēto darbību praktizēšanu, piemēram, dejot, dziedāt, barot dzīvniekus, bezpajumtniekus, labvēlīgi attiekties pret visiem.

Ja ir slimība un nav iespēju izveseļoties, ājurvēdas speciālists ārsts un psihologs O. Torsunovs (Торсунов / www.torsunov.ru) iesaka palielināt ietekmes spēku uz slimību vēl 10 reižu. Ja cilvēks pats nav spējīgs slimību uzveikt, jāgriežas pie ārsta. Ājurvēdas speciālists iesaka: ja nelīdz ārsts, jāgriežas pie Dieva (dzīvošana klosterī, lūgšanas u.c.). Nedrīkst nolaist rokas, vienmēr ir jāsaprot darbības secīgums.

Tādējādi šī teorētiskā Austrumu medicīnas izpratne par slimību rašanās cēloņiem, norisi un izveseļošanos dod iespēju šīs zināšanas izmantot praksē.

Pasaulē jau sen ir pazīstama tieši sievietei specifiska deja, kuras kustības ir sievietei dabiskas un kas radusies pirms vairākiem simtiem gadu. Šī deja, kas ne tikai vēl joprojām eksistē, bet kļūst aizvien populārāka arī mūsdienās, harmoniski rezonē ar sievietes organismu, pozitīvi iedarbojoties uz tā veselību un skaistumu. No fizioloģiskā aspekta raugoties, šī deja ietekmē sievietes hormonālo fonu.

Tā ir Austrumu deja, kuru mēdz saukt arī par vēderdeju, arābu deju, belly dance, oriental dance. Šai dejai raksturīgās specifiskās kustības nodarbina muskuļu grupas, kas nav noslogotas ikdienā, piemēram, mazā iegurņa un muguras muskuļus. Notiek muskulatūras tonizācija – it kā masāža, kas uzlabo asinsriti mazajā iegurnī, tādējādi samazinot ginekoloģisko saslimšanu iespēju. Kustības šajā dejā balstītas nevis uz muskuļu spriedzi kā tradicionālajā Eiropas horeogrāfijā, bet uz to atslābināšanos.

Gan mani personīgie novērojumi, gan zinātnieku pierādītais liecina par saikni starp vairākām dejas kustībām un dzemdību procesu. Tas norāda uz dejas bāzes praktiski rituālo funkciju – dzīvības uzturēšanu. Tautām, kur šīs dejas kustības nedejo vai ir aizliegtas, dzemdību procesa sarežģījumi esot biežāka parādība. Šīs dejas iezīmes sastopamas daudzviet pasaulē, piemēram, Tuvajos un Vidus Austrumos, Vidusjūras zemēs, Ziemeļāfrikā, Polinēzijā. Austrumu deju dejo abi dzimumi, taču estētiskais efekts ir atšķirīgs. Mūsdienās Austrumu deja ir mainījusies un pilnveidojusies, kļūstot par hobiju vai šovu.

Kontekstā ar iepriekšminētajām ginekoloģiskajām problēmām Austrumu deja ar tai raksturīgajām sievišķīgajām, vijīgajām kustībām palīdz sievietei izstrādāt sievišķās kvalitātes un atgūt dabīgo līdzsvaru. Šī deja ir māksla, kas ar sev raksturīgās formas un struktūras palīdzību palīdz sievietei veidot sievišķās rakstura iezīmes, izpaust un izkopt savu individualitāti. Pat vienkāršu kustību savienojumu katra sieviete izpildīs atšķirīgi. Jo sievietei attīstītāks motorais intelekts, jo radošāk un interesantāk viņa izpaužas dejā.

            Sievietei regulāri praktizējot Austrumu deju, notiek arī iekšējās psihiskās izmaiņas. Austrumu deja atraisa zemapziņā noslēptās psiholoģiskās problēmas, piemēram, kustību ziņā nobloķēta apakšējā daļa liecina par apspiestām seksuālām attiecībām, augšējā ķermeņa daļa – par sirsnības un dvēseliskuma trūkumu attiecībās.

Atbrīvoties dejas laikā ir pats sarežģītākais, taču, pakāpeniski iemācoties dejas laikā atslābināties, sieviete iemācās atslābināties arī iekšēji – psihiski. Ar laiku tas veido sievietē iekšējo garīgās brīvības izjūtu. Fiziskās lokanības apgūšana dejā sekmē arī fleksibla un pielāgoties spējīga rakstura veidošanos, kā arī stimulē radošos procesus.Dejai raksturīgo maigo un plūstošo kustību līniju apgūšana veido sievietei raksturīgu maigu komunikāciju. Jo pilnvērtīgāka kļūst sieviete ar savam dzimumam raksturīgajām kvalitātēm, jo atvieglinātāka top apkārtējo dzīve. Savukārt iekšēji un ārēji pilnvērtīgai sievietei ir iespēja iedvesmot vīrieti. Šai dejai raksturīga dabīgas seksualitātes izpausme, kas nav piedauzīga un vulgāra. Atļaušos nosaukt to par «augstākās raudzes erotiku», kuru kā dārgumu sevī iemieso sieviete. Taču pats no sevis nekas nenotiek, sievietei sevi mainīt ir jāgrib apzināti. Tādējādi var teikt, ka Austrumu deja dažādo ģimenes dzīvi. Harmonizējoties hormonālajam fonam, sieviete gūst skaistumu un veselību.

            Cilvēces Dievišķās eksistenciālās būtības realizācija iespējama tikai ar ķermenī iemiesotās dvēseles palīdzību. Dvēsele ir nosacīts neizmērāmās realitātes apzīmējums. Tas ir loģisks, taču tiek izprasts kā prāta uztveres koncepcija līdz mirklim, kad mēs šo izpausmi atklājam paši sevī. Dvēsele ir nemainīga, mūžīga un pastāvīga. Pateicoties savam veselumam un Dievišķajai dabai, tā vienmēr paliek kā vērotājs no malas. (Айенгар, 2009; 17)

            Ilgstošāk praktizējot nodarbošanos ar Austrumu deju, novēroju, ka, apgūstot prasmi atslābināt prātu un noteiktas ķermeņa daļas dejas laikā, rodas lidojuma un ķermeņa izplūšanas sajūta telpā. Tad mana «dejojošā enerģija» var plūst brīvi un energoinformācijas veidā cirkulēt starp mani un dejas vērotāju, kurš, iespējams, gūst kādu informatīvu vai estētisku baudījumu. Kad deja ir improvizēta jeb spontāna, tai nav sižeta. Šis iekšējais stāvoklis dejas laikā ir tuvs kontrolējamam transa stāvoklim, kura laikā ir iespēja izjust sevi kā Visuma daļiņu, kas ir ar to pilnīgā harmonijā.

«Mūsu īstenās esības centrs – dvēsele – ir universālās jeb Visuma dvēseles daļa. Kad ego klusē, apziņa sajūt dvēseles realitāti, kas izpaužas kā izgaismota apziņa,» atzīmē slavenais jogas skolotājs, meistars B. K. S.Ajengārs (Айенгар, 2009; 108). Šādu sevis izpausmi dejā es nosaucu par dvēseles deju, kas, iespējams, būs aktuāla arī tad, kad fiziskā ķermeņa vairs nebūs. Šo ķermeņa–dvēseles izjūtu dejas laikā es cenšos «ieguldīt» savā apziņā, lai lietotu to kā instrumentu atkal un atkal. Kā rāda mana personīgā pieredze un pētījumi (Valka, 2005), šis radošais process ir dziedniecisks.

NobeigumsAustrumu deja palīdz harmonizēt hormonālo fonu, un sieviete gūst skaistumu un veselību, uzlabojot arī savas ģimenes dzīves kvalitāti. Šī deja ir arī ļoti efektīvs līdzeklis ginekoloģisko problēmu profilaksei. Izmainot pozitīvā virzienā savu dzīvesveidu un domāšanu, izvēloties savai individualitātei un vecumposmam atbilstošu kustību aktivitātes veidu, balstoties uz vēdiskās koncepcijas teorētiski praktisko bāzi, ir iespēja uzlabot un saglabāt savu fizisko un garīgo veselību.

Summary

The article reveals the consequences of female upbringing in a modern society, i.e. loosing the contact with her natural essence, lacking feminine

features, and as a result – she faces disharmony in relationships with

people around and herself, as well as she has health problems, specifically

of gynaecological origin. To avoid this problem the author suggests

harmonious dance exercises, which resonate with female organism and

enable her to evolve female traits of character and regain natural balance.

The author refers to the ancient Vedic culture and Ayurvedic knowledge

(David Frawley, 2011) that are the most ancient verity about human

physical and spiritual health. 

Keywords: Vedic culture, female quality, women gynecological problems,

prevention of gynecological problems, oriental dance

Izmantotie avoti:

1.Frolijs D. Ājurvēdiskā psiholoģija. Ceļš uz apziņas harmoniju. R: Lietusdārzs, 2011.

2.Valka Z. Pieaugušo psihofiziskās veselības nostiprināšana ar Austrumu ķermeņa kultūras elementiem / Maģistra darbs. Liepāja: LPA, 2005. 110 lpp.

3.Айенгар Б.К.С. Свет жизни: йога. Москва: Альпина нон-фикшн, 2009. 224 c.

4.Ветров И. Дисгормональные женские болезни, 2007 // http://www.dhanvantari.ru/modules.php?na…

5.Кобыляев Е. Учебный Класс Виртуальной Школы Аюрведы «Cуть гинекологического процеса», 2009 //http://ayurveda-land.ru/blog/p0138.htm 

6.Торсунов О. Законы счастливой жизни. Книга первая. Москва: Ведабук , 2004

7.Торсунов О. Таблица органов //http://www.torsunov.ru/ru/downloads/publ… 

8.Торсунов O. Роль женщины в семье // http://www.torsunov.ru/ru/downloads/publ… ,

9.Торсунов О. Миома- причины .Вопрос Лекции «Связь характера с болезнями» //http://torsunov.ru/ru/interesting/qa/cat…

10.Торсунов О. Вопросы Лекции «Связь характера с болезнями» // http://torsunov.ru/ru/interesting/qa/cat…

                                                                                               Z.Valka lekt.LiepU

Vija Vētra un dejas izglītība

Z.Valka mg. sc. educ.(Liepājas Universitāte)

Publikācija no žurnāla - Psiholoģija ģimenei un skolai 2013/02(#59),2-5lpp.

Dejas pedagoģei un māksliniecei Vijai Vētrai šogad 90, pedagoģiskajam un skatuves darbam – 70.

Vija Vētra ir dzimusi 1923. gada 6. februārī Rīgā. 1941.–1945. gadā studējusi deju un mūziku Vīnes akadēmijā (Vienna Academy) deju nodaļā. Studijas noritējušas tieši kara laikā. Nodarbības bija intensīvas, no rīta līdz vēlam vakaram.

Mācību priekšmeti rīta cēlienā: skatuves deja, klasiskais balets, modernā deja, raksturdeja, improvizācija, dejas horeogrāfija. Mācību priekšmeti pēcpusdienā: dejas teorija, mūzikas teorija, dejas kompozīcija, dejas vēsture, kostīmu vēsture u. c. Bija arī psiholoģijas, medicīnas, cilvēka anatomijas un fizioloģijas kurss.

1945. gada studijas Vīnes akadēmijā pārtraukušas kara sekas, Vijas Vētras vārdiem: “Krievi ienāca Vīnē – bija jābēg.” Tai pašā gadā emigrējusi uz ASV Ņujorku un turpinājusi studijas Džuljarda mūzikas skolas (The Juilliard School of Music) dejas nodaļā. Džuljarda mūzikas skola atzinusi Vīnes akadēmijā iegūto V. Vētras izglītību par maģistra grādam atbilstošu. Vēlāk viņa apguvusi indiešu klasisko deju un flamenko pie slaveniem dejotājiem pasaulē un pievērsusies arī sakrālajai dejai.

Ieguvusi mākslas maģistra grādu, V. Vētra pasniegusi studentiem kursu Ņujorkas Universitātē, kur viņai tika piedāvāts strādāt par mācībspēku. Tika dota iespēja arī atsākt studijas doktora grāda iegūšanai. “Jā, doktora grāds dod priekšrocības materiālajā ziņā, taču darbs augstskolā tomēr vairāk saistīts ar administrāciju, nevis mākslu. Es negribēju atņemt laiku savai dejai, es gribu būt brīva,” stāsta V. Vētra. Viņa uzskata, ka savienot mākslu ar zinātni ir ļoti grūti, tas atņemtu gan laiku, gan enerģiju, tāpēc bija jāizvēlas – zinātne vai deja. V. Vētra piebilst: “Es tik un tā zinu to, ko es zinu. Ko man vēl pierādīt? Taču esmu apmācījusi doktorus. Ir tādi, kas raksta savu doktora darbu, izmantojot manas zināšanas.”

V. Vētra deju sākusi pasniegt jau studiju gados. “Studiju laikā es arī strādāju. Man maksāja mazāk, jo biju studente, lai gan darīju visu tieši to pašu, ko pārējie dejotāji.”

Studiju laikā viņa specializējusies galvenokārt modernajā dejā pie dejas pasaulē pazīstamās dejotājas pedagoģes Martas Gremas (Martha Greham) – modernās dejas aizsācējas Amerikā. M. Gremai bijis izteikts individuālais – uz centrālo savilkumu ķermenī bazēts – dejas stils, kas arī radījis īpašo modernās dejas formu, pretēju klasiskā baleta izteikti nostieptajām ķermeņa līnijām. Mūsdienās to sauc par laikmetīgās dejas žanru, ko ASV dēvē par postmodernu.

Sarunā par pedagoģisko darbību V. Vētra stāsta, ka ikkatram dejas pedagogam, kas strādājis interešu izglītībā, nav svešs audzēkņu rotācijas process, kas sevišķi aktuāls mūsdienās. Viņa atzīst, ka ikkatram jaunpienākušam audzēknim jāziedo uzmanība, pieejot apmācības procesam individuāli. Citādi audzēknis zaudē interesi par tālāko dejas apgūšanu. Dejas apgūšanas motivācija katram ir sava, “kādam skaistas kustības, citam – process, kā iemācīties skaisti kustēties, vēl kādam tā ir sevis pilnveidošana”.

Jaunajā dejotājā ir jārada kustību plūsmas – dejas izjūta, ko V. Vētra panāk ar dažādu noteiktu deju stilu elementu savirknējumu. “Soli būvē pa solim – virknē, līdz veidojas deja, bet dejas plūsma ir dejas elpa,” skaidro pedagoģe.

Runājot par strukturēto deju, vissarežģītākā kustību struktūras sistēma ir indiešu klasiskajā dejā. Citi dejas stili pēc savas struktūras ir vienkāršāk apgūstami. “It kā ķermenis kā instruments ir tas pats, bet dejas kustību struktūra katram dejas stilam ir sava,” atzīst V. Vētra. Pati māksliniece šo sarežģīto dejas stilu apguvusi intuitīvi.

Laikā, kad pasaules informācijas plūsma bija daudz lēnāka, viņa gājusi uz muzejiem, pētījusi indiešu skulptūras un, iedziļinoties to formās un rakursos, uzņēmusi sevī mākslas darbu enerģiju. Pēc tam visu mēģinājusi “atdzīvināt” dejā. “Vēlāk nopirku kādu Anglijā izdotu grāmatu un atklāju, ka mana intuitīvā metode ir pilnīgi pareiza. Likumsakarību loks noslēdzās pēc manas ierašanās Londonā. Tur negaidīti satiku autoru, kas bija sarakstījis grāmatu par Indiju. Viņš kļuva par manu dejas partneri,” stāsta V. Vētra.

Saviem audzēkņiem V. Vētra māca dejas struktūru apzināties kā trīsdimensionālu mākslu, kā ķermeņa arhitektūru, kas veidojas telpā kā skulptūra.

Runājot par strukturētās dejas improvizāciju, V. Vētra pamāca: “Lai panāktu dejas plūdumu un estētisko baudāmību, dejotājam ir jābūt aktuālām zināšanām un lielai pieredzei kādā noteiktā dejas stilā. Ja stils nav iesēdies ķermenī, improvizācija neaizies un vajadzīgais efekts netiks sasniegts. Dejotājam ir jāapzinās, kurā mirklī kas tiek darīts. Dejotāja zināšanas un pieredze rada pilnvērtīgu improvizāciju.”

Pedagoģe uzskata, ka ne katrs dejotājs spēj improvizēt. Šī spēja ir talants, ko var attīstīt līdz kaut kādai robežai. Improvizācija ir radoša kvalitāte. Dejotājam noteikti ir jābūt labai mūzikas izjūtai. “Var skanēt skaista mūzika, bet dejotājs neko neizjūt, līdz ar to nav ideju darbībai,” norāda V. Vētra.

Pašai dejotājai mūzika ir ļoti tuva. Viņa pati veidojusi mūziku savām horeogrāfijām un improvizācijām etnisko mūzikas instrumentu pavadībā. Dejas improvizācijas izjūtu V. Vētra raksturo kā spēju vizuāli redzēt un interpretēt iepriekš nezināmu muzikālu skaņdarbu. Taču dejas improvizācija var notikt arī klusumā, – tad noteicošā ir iekšējā sajūta, iekšējais ritms.

Savu audzēkņu apmācībā V. Vētra nekādas īpašas kustību tehnikas vai metodes neizmanto, taču iesaka vadīties pēc dejas un mūzikas kompozīcijas veidošanas kopējā principa “A, B, C, A”. Radot dejas kompozīciju, labs pamats ir skaņdarba muzikālā struktūra, kas ir klasiska kompozīcijas forma. Kompozīcija tiek noslēgta ar atgriešanos pie sākotnējās muzikālās frāzes “A”, to variējot. Izteikti uzskatāms tas ir Mocarta skaņdarbos. Dejas improvizācija šai gadījumā kļūst par noslēgtu darbu savā formā.

Pēc V. Vētras uzskatiem, dejotājs pavisam mierīgi var apvienot savus dejas mākslas procesus ar audzēkņu apmācību, “tas neder, ja sāk mācīt tikai tad, kad pats vairs nevar padejot. Tad nāk klāt zināma nenovīdība pret jaunajiem”.

Šogad dejotāja, horeogrāfe un pedagoģe V. Vētra svin 90 gadu jubileju un joprojām dejo. Viņa ir viena no retajām pasaulē pazīstamajām latvietēm, kuras pedagoģiskā darba stāžs sasniedzis 70 gadus un kura deju pasniedz vēl tagad.

KĀPĒC DEJAS MĀKSLA PIEDER BAZNĪCAI

Psiholģija mums #46 (4/2009)  Vija Vetra, dejotāja, horeogrāfe, mākslas maģistre Vija Vētra bija pirmā, kas ieviesa sakrālo deju Rietumu stilā Anglijas, Austrālijas, Amerikas un arī Latvijas dievkalpojumos. 1961. gadā Vija Vētra pirmoreiz dejoja Koventrijas katedrālē, lai gan līdz tam Anglijā neviens vēl nebija dejojis nevienā dievkalpojumā, un šo rakstu viņa uzrakstīja angļu valodā pēc mācītāja lūguma, lai izskaidrotu konservatīvajiem angļiem, ka arī deja var būt Dieva slavināšanas forma. Šādu deju sauc par sakrālo deju (latīņu sacer – svēts). Raksts publicēts arī Ņujorkas latviešu laikrakstā “Laiks” 1965. gada 1. septembrī. Kopš manas turnejas Amerikā daudz unitāriešu baznīcu ir aicinājušas mani piedalīties ar dejām viņu dievkalpojumos. Tāpat bijuši līdzīgi aicinājumi no episkopālajām un anglikāņu baznīcām – no Havaju salām pāri kontinentam līdz Amerikas austrumu krastam. Dejoju Johana Sebastina Baha korāļus, Tagores reliģiskās dzejas, Bībeles psalmus un “Bēgļu lūgšanu” stilizētā Abrenes tērpā, veidojot dejisku tēlu “Ej, saulīte, drīz pie Dieva” tautasdziesmas melodijai. Dejas baznīcā nav “izrāde”, bet gan ir dievkalpojuma sastāvdaļa, saskaņota ar dievkalpojuma tēmu. Psalmos lasām: “Teiciet Viņu ar bungām un vijīgām dejām, teiciet Viņu ar stīgu un flautas skaņām!” (150 : 4) Tātad deja kā ievlūgšanas veids bijusi pazīstama jau jūdiem. Līdzīgā kārtā senie ēģiptieši, acteki, maiji, grieķi un citas tautas ar augstu kultūru plaši izmantojušas deju svinībās un kulta dzīvē. Senie Indijas tempļi, hindu reliģijas svētās vietas ir bijuši un daļēji vēl tagad ir dievbijīgu deju upura vietas. Turklāt Indijā deja tika kopta kā uzskates līdzeklis, lai mācītu dziļāku reliģisku izpratni ar alegoriskajiem hindu mitoloģijas stāstiem. Piemēram, cilvēka dvēsele nebeidzamos meklējumos un ilgās pēc Dieva iemiesota “Radā”, kas tiecas pēc dieva Krišnas. Šī leģenda žestos un ritmiskas dejas kustībās lietota, lai dotu draudzei dziļāku un tiešāku izpratni par attiecībām starp cilvēku un Dievu. Kad pārdzīvojums ir pārāk liels un vārdi nespēj izteikt visas jūtu pakāpes, tad kustība dod jaunas izteiksmes iespējas, daudz jūtīgākas un pilnīgākas. Dejā cilvēka ķermenis, ko apgaismo augstāku mērķu caurstrāvots gars, kļūst par pilnīgāku izteiksmesinstrumentu. Samuēla 2. grāmatā (6 : 14) lasām, ka ķēniņš “Dāvids dejoja no visas savas sirds Tā Kunga priekšā”. Kustība patiešām ir īsta dzīvības zīme un simbols no pirmās augšanas pulsācijas organismā, no pirmās asna vēršanās pret sauli. Kustība ir dzīvības atklāšanās visās tās formās. Indijā nemitīgo visas dzīvās radības aktivitāti dēvē par “ikdienišķo deju”. Dievu Šivu hindu reliģijā sauc par “Dejas kungu”, kas radījis visu pasauli dejodams. Iekams cilvēks darināja citus instrumentus sevis izteikšanai, viņam jau bija viņa paša fiziskais ķermenis un balss, kas ir Dieva doti instrumenti. No senlaikiem cilvēks ir lietojis un izkopis šos instrumentus, pakāpeniski veidodams dejas mākslu, izkoptu kustību stilu, parasti izmantojot balsi pavadījumam. Pat agrīnā kristiešu baznīcā pazina dejas rituālo nozīmi, un šīs senās tradīcijas atliekas vēl ir dzīvas katoļu baznīcā un to mācītāju simboliskos žestos dievkalpojumulaikā. Spānijā reizi gadā Corpus Christi svētkos desmit jaunekļu grupa dejo galvenā altāra priekšā skaistajā Seviļas katedrālē. Citās vietās Spānijā Ziemassvētkos baznīcā attēlo ganu dejas, kas pauž prieku par Kristus dzimšanu. Arī Meksikā sevišķās svēto dienās ar dejām baznīcā tiek ievadīti un pabeigti svētki. Šajās zemēs, kur deja un dziesma ir parasta ikdienas dzīves daļa, šīs tradīcijas vēl aizvien daļēji ir spēkā. Taču tās arvien vairāk aprok tehnoloģijas straujā attīstība un mehanizētās civilizācijas formas. Ir vēl kāds cits apstāklis, kas palīdzējis deju tās sakrālajos aspektos izstumt no dievkalpojuma formām. Tā ir tendence novilkt stingru robežu starp garīgo un fizisko pasauli, neievērojot iespēju, ka viena var izpausties caur otru. Ja Dievs ir radījis cilvēku ar fizisko ķermeni blakus dvēselei, vai tad varam šaubīties, ka tā bijusi daļa viņa gudrā visaptverošā plāna? Mums ir fiziskais ķermenis un gars, kas iemājo miesā. Tas, kā izveidojam attiecības starp šiem abiem, ir atkarīgs no mūsu izvēles. Mēs varam padarīt miesu par templi, kurā mājot garam, bet varam arī to pārvērst par cietumu, kas ierobežo un sasaista garu. Ideāls ir harmonija – līdzsvars starp garīgo un fizisko. Pārlieku uzsvars tikai uz vienu vai otru ved tiešā ceļā uz nelaimi. Deja ir pilnīgs simbols ideālai harmonijai starp garīgo un fizisko esmi. Dejā cilvēka ķermenis kļūst par labi noskaņotu instrumentu, kura akordos izskan garīga pieredze. Deja ir radusies kā dabiskāka un pilnīgāka tās garīgi fiziskās vienības izteiksmes forma, kas ir cilvēks. Tajā izpaužas simboliska miesas un dvēseles sakušana. Sanskrita rakstos par Indijas tempļa dejām deja ir nosaukta par “miesas un gara laulībām”. Tēlniecība, glezniecība un mūzika ir mākslas veidi, ko gandrīz vienmēr ir atbalstījusi kristīgā baznīca, slavinādama dievišķo esamību. Deja, kas ir dzīva skulptūru vai gleznu sērija, vizuāla mūzika, arī ir pelnījusi savu vietu, varbūt pat goda vietu, starp citām mākslām, ar kurām tā saistīta. Ja baznīcās varam dziedāt Baha korāļus, kāpēc gan lai nevarētu to pašu garīgo pārdzīvojuma intensitāti un dziļumu izteikt kustībā? Jo pāri visam deja izsaka prieku un pacilātību par dzīvi, ko Dievs mums devis, izsaka dzīves ekstāzi – “Es esmu!”: “Manas žēlabas Tu esi pārvērtis līksmē, esi novilcis man manas sēru drēbes, mani apjozdams ar prieku.” (Ps. 30 : 12) * * * Šī gada jūnijā Liepājas Universitātes sporta katedras lektore, deju pasniedzēja, dejotāja, Mg. sc. educ. Zita Valka tikās ar izcilo un unikālo dejotāju, deju pasniedzēju Viju Vētru, lai uzklausītu viņas pieredzi un pārdomas par sakrālo deju. Atveroties “dzelzs priekškaram” un Latvijai iegūstot brīvvalsts statusu, man beidzot bija ļauts iebraukt arī Latvijā. Tā arī bija pirmā reize, kad sakrālo deju atvedu uz Latviju. Pirmais dievkalpojums ar manu piedalīšanos notika Kuldīgas Sv. Annas baznīcā. Manu deju var uzskatīt par dievkalpojumu. Bija arī ērģeles, čells un Rabindranata Tagores dzeja. Tas nebija koncerts, bet tieša kalpošana ar deju, dzeju un mūziku Sakrālā deja izsaka cilvēka dvēseles tiekšanos pēc Dieva. Tāda arī ir šīs dejas būtība. Sakrālā deja noteikti būtu izpildāma sakrālas mūzikas pavadījumā. Visvairāk piemērotā tam ir Baha, arī Haidna komponētā klasiskā mūzika. Var izmantot arī citu mūziku, taču tai jābūt ieturētai, ar svētuma izjūtu, ar bijību. Dejai jābūt piemērotai pašam dievnamam, tā reliģiskajai izpratnei, un būtu jāaizliedz dejot tādu deju, kas ievkalpojumā “neiederas”. Piemēram, steps ir izklaides deja, kurai nav svētu, abstraktu un reliģisku īpašību, un pati stepa forma nekādi neiederas baznīcā. Arī ne visi flamenko dejas stili iederas dievnamā, noteikti ne alegrías (spāņu val. alegría –prieks) un bulerías (spāņu val. bulería – izjokošana, jautrība). Izņēmums ir cante jondo (spāņu valodā – dziļā dziesma) – tā ir kā dvēseles dziļāka izpausme ar flamenko dziesmas, dejas un mūzikas formu starpniecību. Vēl ir tādas flamenko dejas kā siguiriyas un soleares, ko dejo ļoti nopietnā formā, ne kā izklaidi. No Eiropas klasiskās dejas formām vairāk piemērots ir klasiskais balets, ja vien dejotājs interpretē sakrālo mūziku. Turklāt liela nozīme ir dejotāja mūzikas izjūtai. Tātad, raugoties uz sakrālo deju no strukturālā viedokļa, to varētu saukt par noteiktā dejas struktūrā interpretētu sakrālo mūziku. Savukārt mūzika kalpo par ierosinātāju dejas formu radīšanai. Sakrālā deja kā kustību improvizācijas forma var tapt arī pilnīgā klusumā. Deja jau pati par sevi ir kā muzikāls instruments telpā. Jebkura ķermeņa kustība telpā veido līniju, kas identificējama ar mūziku. Turklāt svarīgs faktors ir paša dejotāja iekšējais –pārpersoniskais – apziņas stāvoklis. Tad var dzirdēt, kā cilvēki elpo, jo mūzika sākas ar klusumu. Ja nebūtu klusuma, mēs nezinātu, kas ir mūzika. To pašu var attiecināt uz miera stāvokli un kustību. Bet, tā kā mūsu ķermenis ir tik tuvu mūzikas izteiksmei, mēs to izsakām ar mūziku. Jo smalkāka ir mūzikas, dejas un to interpretētāju vibrācija, jo tuvāk tā ir dievišķajam, sakrālajam. Indiešu klasiskā deja ir sakrāla jau pēc sava satura un visām tās izpausmes formām. Indijā klasiskā deja tiek izmantota, lai gūtu dziļāku reliģisku priekšstatu par attiecībām starp cilvēku un Dievu. Indiešu deja ir tautas tradīcija, neatņemama tās kultūras sastāvdaļa. Manā izpratnē jēdziens “deja” saplūst ar jēdzieniem “visas mākslas” un “garīgās vērtības”. Kultūra ir daļa no mums, un mēs esam daļa no tās. Mūsu ikdienā un sadzīvē kultūra ir it visā. Tā ir dzīvesveids, un, ja to mainām, mainās arī kultūra. Ja mūsu kultūras dominante ir materiālo vērtību vairošana, tad kultūra zūd. Kultūra ir garīga vērtība mūsu dzīvē, kas ietver visas mākslas, arī deju. Ja tās zaudējam, zūd arī kultūra. Tad cilvēki pārtop par viltīgiem materiālistiem, turklāt uz citu rēķina. Bet nobeigumā vēlos citējot sūfiju meistara, garīgā skolotāja Hazrata Inaijata Hana vārdus: “Dejojošas dvēseles kustības ir graciozas jebkurās tās izpausmēs.” Iekams cilvēks darināja citus instrumentus sevis izteikšanai, viņam jau bija viņa paša fiziskais ķermenis un balss, kas ir Dieva doti instrumenti. No senlaikiem cilvēks ir lietojis un izkopis šos instrumentus, pakāpeniski veidodams dejas mākslu, izkoptu kustību stilu, parasti izmantojot balsi pavadījumam. Kad pārdzīvojums ir pārāk liels un vārdi nespēj izteikt visas jūtu pakāpes, tad kustība dod jaunas izteiksmes iespējas, daudz jūtīgākas un pilnīgākas.

PS. Rakstu  pārpublicēšanas  gadījumā , lūdzu  atsaukties  uz  augšā  minēto literatūras  atvotu  atsauci vai MANU mājas lapu !

CITAS,VECĀKAS PUBLIKĀCIJAS LASĀMAS ŠEIT:

    Skatīt linku:   http://arabeskadance.atwebpages.com/Files/Publikacijas/index.html